1986

Чемодан

7.0
Dovlatova grāmatu lasīšanai, ja ne gluži intensīvi, bet tomēr savulaik biju pievērsies - 2009.gadā izlasīju trīs viņa darbus: "Kompromisu", "Dabas liegumu" un "Zonu". Tagad, grāmatu klubiņa ietvaros tiku līdz "Čemodānam", kurai ir pa druskai no visiem trijiem. Tā jau ir čemodāna priekšrocība - tur var itin daudz visādu lietu sakrāmēt. Par to arī ir šis krājums - par apģērba gabaliem, kurus uz Ameriku paņēmis līdzi pats Dovlatovs un kā viņš pie tiem ir ticis.
2016-06-30 21:08:57
book, 1986

Le grand cahier

8.5
Ar "Piezīmju grāmatu" Agota Kristofa 50 gadu vecumā debitēja kā prozaiķe. Uzrakstīta apbrīnojami vienkāršā franču valodā (kā nekā šo valodu Kristofa apguva jau kā pieaudzis cilvēks pēc aizbēgšanas uz Šveici no komunistiskās Ungārijas), tā vēsta par diviem zēniem - dvīņu brāļiem un viņu dzīvi 2.Pasaules kara laikā nacistu okupētajā Ungārijā.
2016-06-18 06:55:56
book, 1986

In Your Face

6.0
Amurikāņu vokāli instrumentālo ansambli "Asaka" bieži dēvē par ska punk stila pirmo kolektīvu, lai gan man patiesībā ir grūti saprast, ar ko viņu spēlētais stils būtu tik ļoti pancīgs un atšķirīgs no tā, ko citi ar ska saistīti mūziķi spēlēja jau iepriekš. Tad jau drīzāk vismaz pēc viņu pirmās studijas plates "Tavā sejā" klausīšanās man ir radies iespaids, ka viņi varētu būt vieni no "ska funk" līderiem, jo ar pankiem saistības tajā padarīšanā ir visai maz. Un patiesībā pat tīram ska viņi ir par lēniem un rāmiem - vismaz man ir grūti iedomāties kārtīgu ska kolektīvu izpildām kaut ko tādu kā "Movement in the Light", kas ir kaut kas tuvāks easy listening nekā pankrokam.
2014-06-09 08:03:24
music, 1986

Licensed to Ill

8.0
Ja nemaldos (un es reti maldos vai vismaz reti atzīstu savas kļūdas), šis ir pirmais hiphopa albums, ko apzināti esmu noklausījies pilnā garumā, un vēl vairākas reizes. Vai tas nozīmētu, ka turpmāk tērpšos platās biksēs ar stakli ceļgalu augstumā un savā leksikā ieviesīšu vārdu "nigga"? Stulbs jautājums, nigga!
2014-03-04 01:07:55
music, 1986

Down by Law

9.0
Es nesaprotu, kā tas ir iespējams - kā es šo filmu nenoskatījos jau ātrāk? Es neesmu sevišķs Džima Džārmuša fans, bet šajā filmā taču piedalās ne tikai Toms Veitss, bet arī Roberto Benini un Nikoleta Braši! Vienkārši neiedomājama nolaidība no manas puses!
2013-03-17 04:21:12
film, 1986

Manon des Sources

8.5
"Jean de Florette" turpinājums izrādījās emocionāli daudz spēcīgāks par filmas pirmo daļu, tāds vismaz man radās iespaids, iespējams, tālab, ka varoņi bija jau pazīstami un līdz ar to viņu pārdzīvotais šoreiz bija aktuālāks. Vai varbūt man vienkārši ir alerģija pret Žerāru Depardjē (ja nu kas - pelnīta).
2013-02-20 09:41:31
film, 1986

Jean de Florette

8.0
Šo filmu man noskatīties ieteica MovieLens, un kā gan es varu pateikt nē interneta lapai, kurai piecu gadu laikā ne par mata tiesu nav uzlabojies ne dizains, ne jebkāda cita veida funkcionalitāte?
2013-02-19 08:14:00
film, 1986

Clockwise

6.0
Turpinot iepazīt Michael Frayn daiļradi, šoreiz izvēle krita par labu filmai Clockwise. Esmu šokēts, kā sanāca, ka šo filmu nebiju redzējis iepriekš - kā nekā tajā piedalās John Cleese un savulaik es skatījos vienu šī bijušā Monty Python dalībnieka filmu pēc otras un pat nokaitināju Normi ar to, ka pieminēju viņa vārdu vietā un nevietā.
2012-12-19 04:47:47
film, 1986

The Ultimate Sin

6.5
1986.gadu bieži dēvē par sliktāko gadu rokmūzikas vēsturē attiecībā uz to, ko šajā gadā klajā laida dažādi vairāk vai mazāk respektabli rokmūzikas veterāni, kuriem visai grūti nācās pierādīt, ka viņi joprojām spēja būt aktuāli MTV ērā. Ozijs, kurš par īstu MTV darboni kļuva teju 15 gadus vēlāk, arī astoņdesmitajos gados noteikti bija popsīgāks kā savās jaunības dienās, bet viņš savā darbībā nekļuva sevišķi sliktāks, kā to no viņa varētu gaidīt. Protams, nav tā, ka šajā ierakstā būtu kaut viena dziesma, kura savā spēka varētu sacensties ar Black Sabbath spožākajiem veikumiem, taču Ozijs jau arī BS nebija nekāds īsts līderis, un tālab nav brīnums, ka šeit nav atrodami skaņdarbi, kurus viņš būtu sarakstījis vienatnē - čalis nekad neizcēlās ar izcilu radošumu. Un nezinu, kurš no grupas dalībniekiem bija atbildīgs par dziesmu tekstiem, bet - visu cieņu par banāluma pērlēm, kuras šajā ierakstā plūst aumaļām. Mana iecienītākā kompozīcija šajā aspektā ir "Killer of Giants", kur īstam pravietim atbilstoši Ozijs dzied:
2012-05-17 00:25:41
music, 1986

Iedomu pilsēta

6.0
Ja ir kāda super ietekmīga latviešu grupa, kuras ilgtermiņa popularitāti man nekad nav izdevies saprast, tad šīs grupas nosaukums noteikti ir "Līvi". Oficiāli Liepājroka leģendām apvītākajam kolektīvam šobrīd aprit jau 35 gadi (pēc Groduma nāves gan skaitās, ka grupa ir pārstājusi eksistēt, bet man nepavisam nav pārliecības, ka tā tas mūžam), bet vienlaikus paliekoša (ierakstu formā) materiāla grupa ir radījusi visai maz - padomju laikos ar ierakstīšanās iespējām bija tā, kā bija, bet jaunākajā ērā, šķiet, nekad nav bijis tāds periods, kad visi grupas dalībnieki pietiekami ilgi būtu tādā kondīcijā, lai vispār varētu ierakstīties.
2011-08-04 09:19:54
music, 1986

Your Funeral... My Trial

8.5
"Your Funeral... My Trial" ir ļoti tipisks Nika Keiva ieraksts, un labi, ka Keivs ir viens no tiem cilvēkiem, kuru tipiski ieraksti ir labi, nevis viduvēji vai vāji. Paranoidāli skumjas un dramatiskas dziesmas, kuru melodisko pamatu veido paša Keiva spēlētās Hammond elektriskās ērģeles vai klavieres (kā kurā dziesmā), ko ar trāpīgiem iestarpinājumiem papildina Blixa Bargeld. Kaut kas šajā ierakstā ir ļoti vācisks (ne jau popsīgi-"modern talking" veidā vācisks, bet drīzāk Brehtiski Kurt-Veilisks.
2011-02-23 10:02:00
music, 1986

Music That You Can Dance To

3.0
Kritiens bedrē turpinās - "Music you can dance to" ir vēl mazāk baudāms nekā "Pulling Rabbits Out of a Hat", katastrofāli neizteiksmīgs deju mūzikas mēsls, par kuru brāļiem Maeliem mūsdienās vajadzētu nopietni kaunēties. Katra sekunde burtiski brēc: LAME! Dienu no dienas "Sparks" kļūst mazāk klausāmi, savos veiksmīgākajos brīžos viņi tagad izklausās pēc visai skumja "Eurythmics" atdarinājuma, vokālās melodijas vēl reizēm ir ciešamas ("Rosebud"), bet instrumentācija... ak dievs, cik tas viss izklausās banāli un monotoni. Briesmīgi ritmi, jebkādu melodiju trūkums, viens vienīgs synthfest, šausmīgas vokalīzes "je-je-je-je". Ja agrākos gados Queen varēja uzskatīt par Sparks atdarinātājiem, tad tagad situācija bija pavērsusies otrādi, turklāt arī Merkūrijs un ko. šajā laikā nebija ne tuvu labā līmenī, bet brāļi Maeli bija krituši vienkārši biedējoši zemu. Tu vari pārslēgties no vienas "Music that you can dance to" dziesmas uz otru, un labāk nekļūs. Ja nu kas - arī dejot šīs mūzikas pavadījumā ir diezgan neiespējami, muzikāli viņi ir kļuvuši mazāk interesanti nekā kaut kāds Weird Al Yankovic - nožēlojams novelty ansamblis, kurš dzīvo vienās vienīgās klišejās un pelnīti grimst arvien dziļākā aizmirstībā.
2010-12-06 09:15:55
music, 1986

Think Visual

5.5
Droši vien 1986.gada kontekstā "Think Visual" ir diezgan labs albums - vairums "Kinks" paaudzes mūziķu šajā gadā ierakstīja savas karjeras vissliktākos albumus, kurus sabeidza "modernās tehnoloģijas" - šausmīgi atbaidoši sintezatori, bungu mašīnas, peņu roka banalitāte, vēlēšanās savos 40-45 gados izklausīties jauniem un trakiem un tamlīdzīgas problēmas. No šīs bedres Rejam Deivisam izdevās izvairīties - "Think Visual" ir diezgan godīgs rokmūzikas albums, kurā dominējošais mūzikas instruments ir ģitāra, bungas ir dzīvas un nav nekādu pazīmju, ka Rejam Deivisam būtu radusies vēlme atdarināt Džonu Bon Džovi. Taču līdzās šiem vārdiem ir jāizsaka par albumu ļoti smaga kritika - tas ir vienkārši bezdievīgi garlaicīgs, bezemocionāls un neoriģināls. Tas ir viens no tiem albumiem, kuru tu vari klausīties atkal un atkal, tā arī tajā neatrodot neko tādu, ko pārmērīgi nolamāt vai vismaz drusku uzslavēt. Proti, patiesībā tas nav vis roks, bet gan izteikts adult contemporary - tāda mūzika, ko tu vari droši likt skanēt jebkurā sabiedrībā, to neviens neuzskatīs par sevi aizvainojošu, bet vienlaikus neviens to nemīlēs. Plus vēl Rejs Deiviss kārtējo reizi sevi mēģina apliecināt kā strādniecības varoni, aizsākot albumu ar "Working at the factory", kas izklausās pēc pamatīga "Born in the USA" plaģiāta un kuras vēstījums ir smagi bērnišķīgs, kaut ko tādu es būtu varējis Rejam piedot 1964.gadā, bet ne jau 1986.gadā. Citas dziesmas nav tik uzkrītoši stulbas, bet tām visām ir kopīgs trūkums - jebkādas paliekošās vērtības trūkums, ja daudzos vēlīnajos Kinks albumos ir vismaz 1-2 dziesmas, kas varētu pretendēt uz klasikas statusu, šeit tādu pilnīgi noteikti nav. Varbūt nedaudz saistošāka ir "The video shop", kurā gan ir tizlu sintezatoru klātbūtne, bet tas vismaz kaut kā atšķiras no tās pelēcības, kas valda šajā albumā. Šis nu ir viens no tiem albumiem, kuru klausīties ir mazāk interesanti nekā radio. Tas nav tieši slikts, bet tas nespēj raisīt emocijas, un līdz ar to - ir bezvērtīgs.
2010-10-22 17:01:55
music, 1986

Vai viegli būt jaunam

8.5
Ar kaunu man jāatzīst, ka būdams cilvēks, kas vidēji gadā noskatās ap 200 filmām, līdz 27 gadu vecumam tā arī nebiju noskatījies šo Jura Podnieka filmu, kuru gana daudzi uzskata par Latvijas kino (un ne tikai dokumentālā) spožāko veikumu. Ja kas - šī būtu viena no labākajām filmām, ko vajadzētu jauniešiem rādīt skolā. Katrā ziņā tā pilnīgi noteikti būtu vairāk skatāma, nekā "Vella kalpi", kurus mums rādīja vēstures stundās (it kā tajā filmā būtu kaut kas vēsturisks). Vispār man ir šādas tādas pārdomas par skolas tēmu, ko es gribētos tuvākajā laikā izlikt uz digitālā papīra, bet, vai tas patiešām izdosies, tas jau ir cits jautājums.
2010-02-28 18:46:24
film, 1986

Десять стрел

6.5
Atbilstoši maniem principiem, es parasti nemēdzu klausīties koncertierakstus, pieņemot, ka visas tajos atrodamās dziesmas ir pieejamas arī grupu studijas albumos, un ir diezgan maz grupu, kuru koncertieraksti ir radikāli atšķirīgi no to studijas veikumiem, un vispār - koncerts ir troksnis, bet inteliģentiem cilvēkiem tādiem kā man kaut kas tāds nepatīk. Vai precīzāk - sava saita vajadzībām klausos tikai studijas albumus, jo arī to ir sasodīti daudz un ja es klausītos tagad katru Pink Floyd vai Queen koncertierakstu, ko savulaik iecepu diskā, tad es varētu mēnešiem ilgi rakstīt par dažādiem "We will rock you" vai "Wish you were here" izpildījumiem, bet to man kaut kā darīt negribas.
2009-11-05 20:15:54
music, 1986

Betty Blue

5.5
Jau kādas desmit minūtes nespēju sākt rakstīt par šo filmu. Kaut kā trūkst vārdu. Laikam tāpēc ka filma tāda īpaša. Droši vien "Betty Blue" būtu pieskaitāma pie erotiskā kino, lai gan... varbūt arī nē. Katrā ziņā tā ir filma, kurā seksa ainu ir daudz, un jebkā cita ir relatīvi maz. Un kuras galvenā varone ir stipri vien kaitinoša histēriķe, kura katru mīļu brīdi pievēršas vardarbībai vai nu pret apkārtējiem vai pret pati sevi. Nekas netiek smādēts - ar asu ķemmi tiek pāršķelt vaigs ļaunam literatūras kritiķim, ar krāsu notašķīta priekšnieka automašīna, izdurta pašas acs, ar dakšu iedurts picērijas apmeklētājai, un tā tālāk. Tāda, lūk, ir Betija. Un viņas mīļotais vīrietis Zago šādu viņas uzvedību piecieš ļoti labi, jo viņš šo sievieti patiešām mīl. Grūti gan saprast, kas cits viņu mīlestību veido, kā tikai sekss, bet es jau neesmu lielais eksperts šajās matērijās, varbūt viņu mīlestība patiešām ir skaista. Bet filma pati par sevi ir apmēram tikpat haotiska kā Betijas prāts, un par spīti dažām labām epizodēm (brīžos, kad filma vairāk sliecas uz komēdiju nekā uz melodrāmu) baudījumu no tās gūt ir grūti. Ja, protams, ignorē to baudījumu, ko gūst, redzot galvenos varoņus ļoti lielu filmas daļu atģērbtus. Jo šajā ziņā ar šo filmu viss ir kārtībā - par pornogrāfiju to gan nenosauksi, bet puritānisma tajā pilnīgi noteikti nav. Žēl vienīgi, ka tajā nav arī nekā cita. Īstenībā man paveicās, ka skatījos to kaut kādā nepareizā versijā - proti, nedaudz vairāk par divām stundām, nevis pilno trīsstundīgo filmu, kurā (pēc visa kā spriežot) būtu tieši tas pats, tikai nedaudz vairāk. Jo man vismaz šķiet, ka arī ar šim 140 minūtēm bija pilnīgi pietiekoši, lai man filma būtu maksimāli apnikusi.
2009-06-18 09:33:53
film, 1986

Kā uzlabot omu

7.0
Patiesību sakot, es īsti neesmu drošs, vai šajā krājumā apkopotās humoreskas arī lietuviešu valodā bija apkopotas tieši tādā pašā veidā, bet šobrīd (kad grāmata nav pa rokai) ir arī diezgan grūti noskaidrot, kā tad ir patiesībā, līdz ar to pilnīgi iespējams, ka šāds krājums ir pieejams tikai latviešu valodā. No otras puses - tā kā šo aprakstu es arī gluži ivritā nerakstu, varbūt tā nav īsti problēma.
2009-06-16 16:22:44
book, 1986

Bronsteins Kinder

7.5
I was surprised to find out that I had previously read three and not two novels by Jurek Becker (I had completely forgotten that "Sleepless Nights" was also one of his works). And I was even more surprised to read (on this very website) that I had liked all three of them. And as all previous entries on this writer are in English it seemed impolite to write in Latvian this one (not that it made any difference anyhow).
2009-04-07 17:59:34
book, 1986

Beginning

8.0
Es pat nemēģināšu uzzināt, kā pareizi latviešu valodā vajadzētu rakstīt šīs grāmatas autora uzvārdu, tālab drošības labad saukšu viņu vienkārši par A.S.
2009-03-13 16:48:45
book, 1986

Blind Before I Stop

4.0
Ar "Blind Before I Stop" Mītlofs galīgi un pilnīgi apliecināja savu lomu mūzikas industrijā. Šeit viņam nevienu dziesmu nav sacerējis labākais Gaļas kluča balss un vajadzību zinātājs Džims Steinmans, tā vietā stājoties puslīdz anonīmiem dziesmu autoriem (un trīs šo dziesmu sacerēšanā piedalījies arī Mīts pats). Un kur palikuši tie laiki, kad Mītlofu producēja Tods Rundgrens? Tagad šos pienākumus uzņēmies bēdīgi slavenais vācietis Frenks Farians. Jā - tas pats Farians, kas zināms kā "Boney M" finansiālais vadītājs. Un tas pats Franks Farians, kas pasaulei pasniedza vienu no lielākajiem sviesta produktiem - "Milli Vanilli" (tas gan notika vēlāk). Personīgi mans viedoklis ir tāds, ka nevienam mūziķim, kuram kaut nedaudz rūp personīgais imidžs nevajadzētu sadarboties ar šo brīnišķīgo vīru. Tas tomēr ir līdzvērtīgi kā piedalīties Uves Bola režisētā filmā.
2008-07-03 09:31:14
music, 1986

Constrictor

5.0
1986.gadā, ierakstot albūmu "Constrictor", Alice Cooper apliecināja vienu no nepatīkamākajām patiesībām rokmūzikā - atteikšanās no narkotikām un alkohola ļoti bieži ir saistīta ar radošā potenciāla katastrofisku kritumu. Jo tieši tas viņu bija piemeklējis - kamēr viņa vairāki iepriekšējie ieraksti bija drosmīgi eksperimentāli veikumi, kuros viņš bija atkāpies no sava "klasiskā" šausmeņu varoņa tēla, bet pievērsies citiem izteiksmes līdzekļiem, tad ar "Constrictor" Kūpers atdzīvināja savu septiņdesmito gadu šovbiznesa šausmoņa tēlu, vienīgi atbilstoši laikmeta modei viņa mūzika diezgan nedaudz atšķīrās no tā, ko radīja citi tā laika skaļie rokeri - vai tie būtu Bon Jovi vai Quiet Riot.
2008-05-01 10:20:54
music, 1986

Electric Cafe

6.7
No Kraftwerk agrīnajām dienām pāreju uzreiz uz viņu "pirmspensijas" ierakstu - Electric Cafe, kas iezīmēja milzīgi ilgu klusēšanas laiku grupas darbībā (patiesību sakot - vienkārši grupas izjukšanu uz vairāk kā desmit gadiem). Šis ieraksts laikam īsti arī neietilpst Kraftwerk klasiskajā ērā, kad grupa skaitījās savos ziedu laikos. Proti, grupas veiksmīgākie veikumi skaitās pieci albūmi sākot ar "Autobahn" un beidzot ar "Computer world". Tomēr pāris kompozīcijas, kuras ir savu laiku pārdzīvojušas un kuras Kraftwerk cienītāji joprojām godā. Pirmkārt, tā ir tehno fests "Musique non stop", otrkārt - dziesma ar izcilo nosaukumu un saturu "Boing Boom Tschak". Tāpat pietiekami interesantas kompozīcijas ir gan "Der Telefon Anruf", gan "Sex Objekt" (starp citu - stipri līdzīga tā ir iepriekšējā ieraksta kompozīcijai "Computerliebe").
2008-03-28 17:46:25
music, 1986

August

3.5
Ja tu iedotu šo albūmu kādam cilvēkam, kas nekad dzīvē nav neko dzirdējis par Ēriku Kleptonu, tad viņam diez vai rastos priekšstats, ka Kleptons tiek uzskatīts par vienu no divdesmitā gadsimta labākajiem blūza/roka ģitāristiem, kurš par savu sešdesmito gadu veikumu vien pelnījis mūžīgu godu un slavu. Tā vietā šis cilvēks padomātu, ka "August" radījušais mūziķis ir tipisks astoņdesmito gadu easy listening sintezatoru popmūzikas pārstāvis, kas nespēj izcelties ar atmiņā paliekošām melodijām, kompozicionālām vai liriskām idejām un kas noteikti līdz ar astoņdesmito gadu iziešanas no modes zaudēja jebkādu popularitāti.
2007-10-17 11:18:34
music, 1986

Let Time Pass

8.5
Special notice: the following text will be written in English as I already have written the summary of this novel for the English version of Wikipedia and I`m too lazy to write the same thing once again. The descriptive and evaluative part logically aren`t from Wikipedia but are written entirely for the purposes of my site.
2007-09-07 13:57:48
book, 1986

Whiplast Smile

3.0
Bilijs Aidols ir sūds uz kociņa. Tas nu ir konstatēts fakts. Iespējams, viņš ir pat sūds bez kociņa, jo kociņš ir pārāk labs objekts, lai to minētu vienā teikumā ar Biliju Aidolu.
music, 1986

Master of Puppets

8.0
Iedomāsimies, ka šis nav apraksts albūmam, bet intervija. Es intervēju Džeimsu Hetfīldu - Metallicas dziedātāju. Protams, šāda intervija nekad netaptu, jo es neesmu mūzikas žurnālists un Hetfīlds parasti atsakās no garām intervijām blogiem ar 10 lasītāju auditoriju. Un tomēr...
music, 1986

Night Songs

4.5
Nu es vairs kaut ko nesaprotu. Kā tas gadījās, ka līdz pat nesenai pagātnei es uzskatīju Cinderella par vienas kategorijas grupu ar riktīgajiem metālistiem, kas mitinās manas kolekcijas pirmajos diskos? Patiešām nesaprotu.
music, 1986

An Artist of the Floating World

7.0
(valoda: latviešu) "Gaistošās pasaules mākslinieku" es iegādājos Jāņa Rozes grāmatnīcā vienlaicīgi ar "Grāmatu par Blānšu un Mariju", turklāt vadījos no tāda paša principa grāmatas izvēlē, kā attiecībā uz to otru grāmatu - izvēlējos man pēc viena laba darba zināmu autoru. Kazuo Išiguro, kā droši vien jau atzīmēju "Dienas atlikušās daļas" aprakstā, nav vis japāņu, bet gan angļu rakstnieks, par spīti savam vārdam. Un arī šī grāmata, kas gan patiesībā ir ļoti japāniska, ir sarakstīta angļu valodā, līdz ar to man nav nekāda pamata pārmest latviešu tulkotājiem, ka viņi nav darbojušies ar oriģinālu. Romāna galvenais varonis ir mākslinieks Ono, kas bijis ar saviem patriotiskajiem darbiem ļoti slavens 30-to gadu Japānā, taču kas tagad (četrdesmito beigās) zināmā mērā par savu pagātni kaunās, jo izrādījies, ka tas, kam viņš kalpojis, tagad tiek atzīts par ļaunumu. Un tagad Ono darbi vairs netiek izstādīti nekur, lai arī savā dzimtajā Nagasaki, kura pēc kara tiek pamazām atjaunota, viņš joprojām bauda lielu cieņu. Zināmā mērā Ono personāžs ir diezgan līdzīgs "Dienas atlikušās daļas" centrālajam tēlam - butleram Stīvensam (ja tā viņu sauca), tāda ziņā, ka grāmatas gaitā pamazām atklājas, ka viņā "pozitīvais" imidžs ir zināmā mērā uzspēlēts, vienīgi Ono savā būtībā ir daudz gudrāks un īstenībā arī tīrāks, lai arī kā jau mākslinieks no reālās dzīves viņš pārāk daudz nesajēdz. Un, atšķirībā no Stīvensa, viņam ir arī liela taisnība, raugoties uz pēckara pasauli un saprotot, ka daudzi tagadējie amerikāņu draugi patiesībā ir vienkārši apmetuši kažoku uz otru pusi un nolieguši savu pagātni pilnībā, kamēr Ono būtībā atzīst, ka viņam ir nācis kļūdīties, bet nemēģina izlikties, ka viņš ir bijis kas tāds, kas viņš nav bijis (pēc analoģijas ar to, ka visās Eiropas valstīs pēc 2. pasaules kara izrādījās, ka gandrīz visi vietējie iedzīvotāji esot aktīvi vai pasīvi pretojušies nacistiem, lai gan reāli, protams, tādu procents bija diezgan niecīgs). Jāsaka, ka šajā romānā patiešām jūt Išiguro japānisko elementu, kas "Dienas atlikušajā daļā" bija pavisam paslēpts - vismaz man ir tāda sajūta, ka viņš pasauli zīmē ar šauriem melnas otas vilcieniem, veidojot diezgan japānisku tās interpretāciju, atšķirībā, no, piemēram, vācu manieres triept ar milzīgu resnu otu un ar to veidot stūrainas figūras vai francūžu aizraušanos ar abstrakcionismu vai puantilismu (nē, pilnīgi nopietni, šādas sajūtas no dažādu valstu literatūras man rodas). Tomēr šajā romānā, cik labi Išiguro lai arī nebūtu iezīmējis savus personāžus, manā izpratnē ir pārak daudz tā japāniskā, kas man nemaz tik labi pie sirds neiet.
book, 1986

Kicking Against the Pricks

8.5
Šo, vienu no pirmajiem Nika Keiva ierakstiem pēc Birthday Party izjukšanas, biju jau kādreiz iepriekš klausījies un tolaik man diezgan izteiktas antipātijas bija izraisījis tas, kā viņš izpilda klasisko "Hey Joe". Šodien, kad man ir salīdzinoši labs noskaņojums pēc LU dabūta 7nieka, arī "Kicking against the pricks" nav ne vainas. Patiesībā šim ierakstam gan laikam arī citreiz nav ne vainas - kā nekā dziesmas lielākoties ir lieliskas un izpildījums arī oriģināls, atmiņā paliekošs. Personal favourites: "Long black veil" (nezinu, ar kuru izpildītāju man šī dziesma visvairāk asociējas, bet esmu pārliecināts, ka gandrīz neviens to nespētu ierakstīt tik pārliecinoši kā Keivs un kompānija). Tāpat uzslavu pelnījusi viņa versija Ledbellī dziesmai "Blakc Betty", kas izpildīta maniakālā un gandrīz tīrā akapella veidā. "All Tomorrows Parties" ir Keiva veltījums saviem garīgajiem vecākiem - Velvet Underground - un tas ir viens ļoti pārliecinošs veltījums. Vispār te nav pat vajadzības slavēt dziesmas pa vienai, jo lielisks ir ieraksts savā kopumā, iespējams, tiesi sadalīts fragmentos tas vairs nav tik labs, bet kā vienots veselums - riktīga odziņa.
music, 1986

Moskva 2042

5.5
Если Владимиру Войновичу и удалось удивить меня этим своим романом, то это - годом его написания. Я почему-то решил, что данная чушь - это плод уже послесоветской эпохи, а оказалось, что нет - это самая что ни действительная антисоветчина. Сюжет у книги по идее весьма бредовый, если это вообще можно назвать сюжетом. Главный герой - прототипом которому судя по всему стал сам автор, получает возможность слетать в Москву середины 20-го века, что он и делает, и узнает, что там построен коммунизм с культом личности одного его бывшего приятеля, ну а втихоря народ ждет возвращение царя - весьма безжалостной сатиры на Солженицина. Хотя я и не явлюсь поклонником последнего, все же лишь то, что Солженицин немного переборщивает в своем самовосприятии не делает "Москву 2042" хорошей книгой. Моментами, конечно, смешно, но большую часть книга выше фелетона не тянет, ну а фелетон, по крайней мере в моем восприятии, это не самая стоящая литература. Больше, чем литературу для туалета данный роман собой предоставить мне не может.
book, 1986

A Kind of Magic

4.5
Nesaprotu, kā es kādreiz šito elektronisko mēslu varēju klausīties! Nu, labi, zināmā mērā saprotu, es tomēr biju riktīgs Queen fans, bet tagad gan es no šī albūma ļoti maz ko gribu klausīties atkal un atkal. Kaut gan nē - es atkal ņemu par stipru, tur ir arī savas pozitīvās puses, bet negatīvo arī netrūkst. Piemēram, pirmā dziesma - "One Vision" - foršs ģitāras rifiņš, muļķīgs teksts un iekačājošs ritms, ļoti popsīgs piedziedājums, vispār - var klausīties. Taču dziesmas, kas nebija hīti - vienkārši vāks. "Don`t lose your head" - nekādas sakarīgas struktūras, smirdīgi sintezatori, murgs totāls. "Gimme the prize" - varbūt filmā par Kalnieti tā dziesma vēl bija iederīga, bet patstāvīgi to klausīties to ir mocības un var just, ka tas ir tipisks albūma tukšās vietas aizpildījums. "One Year of Love" - es zinu, ka Džons Dīkons nav nekāds mega jestrais tips, kas varētu sacerēt interesantas un oriģinālas kompozīcijas, bet pat pēc viņa standartiem šī dziesma ir mazām meitenēm paredzēts sūds uz kociņa, turklāt tajā vispār neparādās ģitāra. "Pain is so close to pleasure" - pretīgas sintētiskas bungas, smieklīga dziedāšana un tas arī viss. Kādreiz man ļoti patika "Princes of the Universe", bet tā labi padomājot, ja nebūtu "Kalnieša" seriāla, arī šo dziesmu es diez vai īpaši bieži gribētu dzirdēt, kaut gan, nē, varbūt arī gribētu, tā tomēr ir tāda forša ģitāras kompozīcija. Vēl albūmā ir "Who wants to live forever" - atkal viena totāli "kalnietiska" dziesma, kuru kādreiz klausījos ar lielu prieku, bet vispār tā ir kompozīcija, kurā "nekas nenotiek". Kas vēl paliek - "A kind of magic" - atkal jau pārāk sintētiska skaņa, lai to varētu tagad klausīties ar lielu prieku, nu un, visbeidzot, "Friends will be friends". Šo dziesmu es tomēr joprojām uzskatu par skaistu, kaut kāda varbūt mazliet samākslota sirsnība tajā ir atrodama un to es patiešām varu klausīties atkal un atkal. Tomēr albūms, kurā ir viena laba dziesma, dažās normālas un vairākas draņķīgas, nekādi nav uzskatāms par kaut ko pozitīvu.
music, 1986

Blankenburg

4.5
Ich habe keine Ahnung, worum es in dem Buch geht - fuer meinen Verstand ist es zu verwirrt. Das Buch besteht aus drei "Erzaehlungen" - "Der Puck", wo ein Junge in ein Hockey-Puck sich verwandelt, "Die Wasserfallfinsternis von Badgestein" macht ueberhaupt kein Sinn, aber die Titulgeschichte ist eine Erzaehlung von einem Leselosen Mann (was bedeutet denn das?), der von einer Buecherfuerstin in ihr Schloss eingeladet ist, damit er gesund werden kann. Ich glaube, dass nach so einem Buch sogar ich leselos werden kann.
book, 1986

Caravaggio

5.0
I just learned to know that when Derek Jarman died in the mid 1990s Chumbawamba recorded a tribute song for him. That`s just to show how everything`s connected in this world. This film didn`t seem too connected though. It was a series of episodes in the life of a Renaissance/barroque painter Michelangelo Caravaggio (not to be confused with the classic Michelangelo) and a love triangle involving him, his friend and a woman. Actually I wasn`t paying too much attention for the film made little sense and had too much description of cock touching for my humble taste. The film was alternative for sure, but even Wittgenstein by the same director was more interesting.
film, 1986

Pictures of Starving Children Sell Records

8.0
Par spīti manai politikai rakstīt oriģinālvalodā, šeit par oriģinālvalodu uzskatīšu latviešu mēli, tā kā vispār mūzikā valoda ir salīdzinoši sekundāra. Tiesa, "Badā mirstošu bērnu attēli pārdod ierakstus" ir viens no tiem gadījumiem, kad teksti ir pat ļoti nozīmīgi. Ja nu kāds nezina, varu pastāstīt šo to iz šī albūma vēstures. Šis 86. gadā iznākušais ripulis bija pirmais Čumbas LP un tas lielā mērā bija veltīts neilgi pirms tā notikušajam pasākumam "Live Aid" - vienam no visu laiku ievērojamākajiem labdarības koncertiem. Čumba par šo pasākumu sajūsmā nebija un tālab arī veltīja tam šo albūmu. Varētu jautāt - kā tā? kam var būt iebildumi pret labdarību Āfrikas bērnu labā? Chumbawamba pārmetumi virknei mūziķu par šo pasākumu ir visai saprotami un tie izteikti albūma pirmajā dziesmā "How to get your band on television", kurā visādiem Poliem Makartnijiem, grupai Queen, Deividam Bovijam un Klifam Ričardam pārmet liekulību un piedalīšanos šajā pasākumā, lai spodrinātu savu pabalējušo vārdu. Vismaz gadījumā ar Queen (eh, mana bērnības mīļākā grupa) viņiem var pilnībā piekrist - pirms Live Aid šamiem sen nebija nekādu hītu un tikai ar šo koncertu viņi atjaunoja sabiedrības interesi par sevi, turklāt Queen jau nu patiešām nebija nekāda cilvēktiesību atbalstītāju banda (vismaz viņi uzstājās Dienvidāfrikā aparteīda laikā un nebūt nesatraucās par to, ka tur melnie tika "mazliet" diskriminēti, ka tik piķis nāk). Vispār šis albūms varētu būt vispolitiskākais ieraksts, ko es esmu jebkad dzirdējis, vienlaikus saglabājot pietiekami interesantu muzikālo saturu. Tādas kompozīcijas kā "Commercial Break", "Unilever", "Coca-Colanisation" un "And in a Nutshell" varētu izrotāt arī nepolitisku albūmu. Muzikāli ieraksts ir ļoti daudzveidīgs - "Invasion" ir normāls hard-core pankroks, "How to get your band on television" vispār nepakļaujas definīcijai, "British Colonialism & the BBC" ir mazliet etnisks pops, "Coca-Colanisation" - tipisks Čumbavambisms un tā tālāk. Ja man vēl tam ieraksta kvalitāte būtu labāka, vispār būtu superīgs albūms.
music, 1986

Blackadder II

7.5
Hurrah! This is lord Blackadder the way I like him. Gone are the days of foolishly done hair and silly looks on the face. This Blackadder of new, living in the reigh of Elizabeth I is a much trickier fellow than his predecessor. In episode one we are treated through a tribute to Shakespeare`s "The 12th night" where Kate - a young woman - goes to become Blackadder`s servant after her father wanted her to be a prostitute, so she "could work without leaving the house", and after Blackadder realises that she`s a woman he wants to marry Kate, but he fails at that. In episode Two Edmund is made responsible as the planner of executions in England, and he has some trouble after having thought about work optimisation he has executed a fellow earlier than planned. In "Potate", episode 3, Edmund wants to impress the Queen by travelling around the Cape of good hope (in fact: going to France), only because of some accident he does go to the Cape indeed. In episode four Edmund is in debt to an organization of black monks. "Beer" is a jolly good drinking episode, probably the best of the series. The final "Chains", where Blackadder dies again is a bit of a letdown though. In short: this time around everything is very solid and there`s enough laughs in each and every episode, although it is really a sitcom in comparison with the first season that contained some outdoor scenes, yet since the comic level is much higher I can`t not appreciate that.
film, 1986

Spontaneous Inventions

5.5
I know you`re probably gonna crucify me but I didn`t find the performance captured on this DVD particulary amazing. Ok, one simply has to appreciate the singing abilities of Mr. McFerrin and one also has to agree that the whole thing is pretty impressive for a complete improvisation. But one could probably notice that the whole thing isn`t that interesting musically and that it`s certainly not an entirely musical experience you get from Bobby McFerrin. Ok, Frank Zappa answered the question wheter humour belongs in music but as a matter of fact McFerrin seems to me to be more of a clown and less of a musician on this record. Yeah, sure at some times it`s funny but would you really like to listen more than once to a guy clapping upon a spectators jacket with his hands and singing: "I`m in leather"? I certainly would not. While it would probably be much more fun to watch McFerrin with my own eyes, in my opinion his magic didn`t transfer well onto this record. The biggest problem for me is that there are no real songs on here - mainly you could call that jamming if Bobby used any instruments. Therefore the only really interesting part of the concert was "Walkin`" where another dude appeared on the stage and Bobby didn`t just do his vocally miracles. In that case the bonus tracks - music videos for "Good Lovin`" and... "Don`t worry be happy" did a much better job of entertaining me. For I prefer songs to mindless vocalisations.
concert, 1986

Kin-Dza-Dza

7.5
I gotta say that I had already seen this film before, there`s nothing to deny. But since it was some time ago, and I didn`t have a factoid back then, let`s pretend I never saw this film before. Two ordinary Soviet guys (of the mid 1980s) accidentally land on a distant planet in the galaxy of Kin-dza-dza. The planet is quite weird. It`s run by a race called "Chetlanye" while the other people are considered as "Pacaki" on the basis of some stupid light thingy that doesn`t really say nothing. To get home they need to use a "gravicapa" but to run that thing they need matches. Being not careful enough they lose their matches and have to find an alternate method to get home. I`m not really quite sure whether I can write the story here because it`s too obscure on paper. But on screen it looks just fine. Of course, the alien planet looks very much like the earth, of course it`s basically social satyre, but I don`t really care for that for what it is - is a really fun comedy, a good entertainment, and it`s what I ask from a film like this. The jokes are usually funny, most of them seem original, and the acting is also good. T`is a heck of a comedy!
film, 1986

The Name of the Rose

5.5
Umberto Eco is a great living classic of Italian literature, and "Il nome de la rosa" is his most famous novel, although I still prefer "Focault`s Pendulum". Although this film is counted as a product of France it has lots of Hollywood stars in it - Sean Connery, F.Murray Abraham (Saglieri from "Amadeus"), Christian Slater (interviewer of the vampire) and even Ron Perlman (the One in City of lost children). As for the film itself - it`s a bit of dissapointment, showcasing the story, the detective part and not the philosphical/psychological aspect of Eco`s work. Of course, I know that it would take a much longer film to put everything "Il nome" has to offer but I expected the film to be somewhat better. And it isn`t particulary interesting to watch as well. I certainly wouldn`t say that it`s the wisest choice to watch this film instead of reading the book but in addition to the book it isn`t a bad film, if you aren`t looking for something to keep you awake.
film, 1986

Gesammelte Werke in 7 Baenden: Band 7

7.5
Max Frisch is one of my favourite German-writing authors, especially some of his plays and the novel `Mein Name sei Hantenbein` have found a key to my soul. And in this book here there are two of his best plays - `Tryptichon` (about dead people who talk about their lives) and `Biography: A Game` (about the direction ones life might have taken if he had made different choices). Those are really good, so is a long story entitled `Bluebeard` about a man who supposedly has killed his wife (which is told entirely in shifts between a monologue and dialogues). What I didn`t enjoy was a story about a man who cuts information from a book and attaches it to his wall - including loads of useless information. Also I didn`t particulary enjoy Frisch`s non-fiction work - a few essays and speeches which are certainly not bad but the author isn`t an idol of mine therefore I can live without reading all of it.
book, 1986

Labyrinth

4.5
It`s a film with David Bowie as one of the main stars. Basically it`s a story for children, a horror story probably but for children anyway. A young girl wants her little brother to be taken away by goblins and when he is she suddenly realises that it`s not what she wants and that she must rescue him. David Bowie is the Goblin king, and he goes around by the name Jareth. Most of the other characters are portrayed by dolls and not all of them are extremely well developed. What can I say about the film? First, the dialogues are unconvincing, heck, even I could have written something like that. And David Bowie is not a great actor, to be honest, in this film he`s not even a great musician - what we hear is some sort of 80`s pseudo-disco pop trash good ol` David was practicing at the time. On the positive side - nothing against the plot and visually it`s not the worst one could expect from the 80`s. Watchable but not more.
film, 1986