Trading Places

Kā rīkotos tu - vai tu piecpadsmit gadus vēlāk dotos apciemot savu bērnības dienu mīlestību, lai noskaidrotu, vai viņas augums tevi dara traku tāpat kā senajās dienās? Vai arī tu atturētos no kārdinājuma apskatīties, par ko viņa pārvērtusies šo gadu laikā, tā vietā labprātāk dzīvojot atmiņās un (daļēji seksuālās) fantāzijās?

Nezinu, kā rīkotos šādā situācijā es, bet viens ir droši - šo filmu, kas apmēram kādā 1995.gadā man šķita esam viena no visu laiku labākajām komēdijām, es noskatījos atkārtoti. Vispār jau man vjaadzēja būt piesardzīgākam. Tā ir tiesa. Džons Lendiss - šīs filmas režisors - nav viens no tiem kino klasiķiem, kuru darbus var skatīties atkal un atkal. Protams, viņš ir režisējis vairākus Maikla Džeksona videoklipus un "Blues Brothers", bet ar to nepietiek, lai es sevi uzskatītu par viņa fanu. Un šīs filmas aktieru ansamblis arī mani nepārliecināja. Dens Ekroids varbūt nav slikts komiķis, taču viņš ir viens no tiem vīriem, kuriem reālisma mēra katastrofāli pietrūkst - viņš vai nu uzspēlē par daudz, vai velk vienu noti visas filmas garumā. Džemija Lī Kērtisa - man, protams, patika "A Fish Called Wanda", bet ne tik ļoti, lai es uzreiz būtu viņas fans. Edijs Mērfijs.
Omg! Edijs Mērfijs! Viens no manis vismazāk cienītajiem Holivudas aktieriem. Vīrs, kurš bieži pat Adamu Sendleru un Benu Stilleru padara par fenomenāliem komiķiem. Viens no tiem cilvēkiem, kas atbildīgi par to, ka par slavenībām kļuva virkne vienveidīgu melnādaino komediantu, kuriem komiskums nepiemīt nekādos daudzumos (Vaijansu klans, piemēram). Patiesībā es pat nezinu, vai ir kaut viena viņa filma, kas man šķistu laba (varbūt vienīgi pirmie Šreki, bet tur jau pats Mērfijs nav redzams), īsi sakot - šis ir viens no manis vismazāk mīlētajiem komiķiem.
Un tomēr no šīs filmas es gaidīju daudz. IMDb vērtējums bija labs. Edijs Mērfijs tolaik bija vēl pavisam jauns (tā bija viņam tikai otrā kino loma), un es domāju - varbūt viņš tolaik vēl nebija TĀDS. Bet es kļūdījos. Viņš bija tieši tāds. Es nebrīnos, ka kādu 10-12 gadu vecumā šīs filmas laikā smējos teju vai visu laiku. Bet tāpat es nebrīnos, ka tagad uzsmaidīju kādas reizes piecas.
Filmas pamatā ir variācija par "prinča un ubaga zēna" tēmu. Divi milzīgas brokeru kompānijas īpašnieki (eh, cik man šī tēma tagad sāpīga... labāk par to gan šoreiz nē) izlemj joka pēc atlaist vaļā firmas vadītāju un viņa vietā paņemt melnādainu bomzi no ielas - vienkārši, lai apskatītos, kas notiks, šos abus vīrus apmainot vietām. Un tā viņi arī izdara - bagātais un ar dzīvi pašapmierinātais Luijs nonāk renstelē, bet stipri ķertais Bilijs Rejs ieņem viņa vietu kompānijas vadībā.
Šo tēmu varētu attīstīt kā satīru par naudas varu pār cilvēku likteņiem, to varētu izspēlēt kā traģisku stāstu, tajā varētu rādīt varoņu morālās ciešanas, viņiem izejot cauri tik radikālām dzīves pārmaiņām. Taču "Trading Places" to pat nedomā darīt - varoņu rakstura maiņas šeit notiek tā, it kā kāds būtu Photoshopā nospiedis "fill" funkciju, un vispār varoņi ir apmēram tik raksturā dziļi un detalizēti kā tādas pankūkas. Filmas mērķauditorijai šķiet varētu būt tiešām ne vairāk kā 10-12 gadu, lai gan īsti nesaprotu, ko šādai auditorijai šī filma var sniegt (paliekošu tas ir). Ja nu vienīgi basic zināšanas par to, kas ir birža. Un man tā bija viena no bērnības atmiņu skaistākajām filmām. Diezgan skumji, vai ne?
Un ja tā vismaz būtu katastrofāli slikta - nē, tāda šī filma nav. Tā ir vienkārši diezgan muļķīga un naiva astoņdesmito gadu komēdija, kurā vēl arī jūtamas zināmas atsauces uz naivajām un šausmīgi morālajām Frenka Kapras filmām.
2009-05-29
5.0
comments powered by Disqus