Coraline

Lai gan pagaidām par to spriest droši vien ir pāragri, tā vien izskatās, ka "Coraline" varētu būt mana favorīte cīņā par labākās animācijas filmas "Oskaru" nākamā gada ceremonijā. Protams, es neesmu vēl redzējis nevienu citu reālu pretendenti (no tām ievērojamākā noteikti ir Pixar ražojums "Up"), bet par "Koralīnu" savu balsi esmu gatavs atdot kaut šodien. Protams, iespējams, ka pēc "Up" noskatīšanās mans viedoklis varētu arī mainīties. Bet kas lai zina, kad TAS būs un uz to laiku pat es pats droši vien neatcerēšos, ka savu balsi jau esmu atdevis Koralīnai.
Kas man ir nepieciešams, lai es animācijas filmu atzītu par labu?
1) sižets un personāži, kas nebūtu viens vienīgs klišeju kalns. Katrā multfilmā (gandrīz neizbēgami) ir kādi tradicionālie comic relief personāži. Ja viņu daudzums pārsniedz pieņemamo normu ("Barnyard", "Igor"), tad multfilmu skatīties kļūst pagrūti. Tas pats attiecas uz sižetu - animācijas filmās (ja vien tās nav mērķētas uz 100% pieaugušo auditoriju) ir daudz tradicionālo tēmu (draudzības un ģimenes nozīme, ļaunā un labā cīņa), un ne vienmēr radošajam kolektīvam izdodas tos pašus jau labi zināmos vēžus pagatavot pietiekami garšīgā veidā. Negatīvākais piemērs - "Shrek the Third"
2) animācija. Tu vari radīt visperfektāko sižetu, bet ar tādu animācijas līmeni kā "Hoodwinked", "Chicken Little" tu diez vai iekarosi nedalītas simpātijas. Man personīgi labāk patīk "tradicionālajās" tehnikās tapušās multfilmas - zīmētās, stopkadra un plastelīna. Pamatā pat tieši pēdējās divas kategorijas, jo "zīmētāji" lielākoties pārāk taupa naudu un laiku, radot darbus, ko precīzāk būtu saukt par "produktu" nekā mākslu. Datorgrafikā, protams, arī ir tapis gana daudz ļoti spilgtu multfilmu, bet tās tomēr pamatīgi cieš no pārmērīgas vienveidības. Gan Pixar, gan DreamWorks tomēr bišķi par daudz manā izpratnē seko kaut kādiem saviem šabloniem. Jā, un vēl - bieži vizuāli perfektam darbam ("wall-E") nav īsti saistošs sižets, bet sižetiski lieliski nostrādāta multfilma ("Bolt") nevar lepoties ar fenomenālu animāciju.
Un te nāk "Coraline" - jaunākais Henrija Selika ("Nightmare before Christmas") veikums. Šī multfilma, kas tapusi pēc ikoniskas angļu rakstnieka grāmatas, ir īstena acu konfekte - droši vien labākais "stop motion" (leļļu) un datorgrafikas apvienojums, kādu vien mūsdienu tehnoloģijas spēj nodrošināt. Un vienlaicīgi - tās stāsts ir tumšs, īsteni gotisks un nepavisam ne tikai uz mazāk kā desmit gadus vecu auditoriju tēmēts. Un tas ir lieliski.
Elementi, no kā veidojas šis stāsts, ir diezgan klasiski. Meitene, kas ar vecākiem ievākusies jaunā mājā, kuru apdzīvo dažādi dīvaiņi. Durvis uz paralēlo pasauli. Runājošs kaķis ar mīklainām spējām. Pazuduši bērni (sen pagātnē). Ja man vajadzētu noskaidrot sastāvdaļas, kas atrodamas šajā darbā:
1) Alise brīnumzemē - ar to šeit līdzība ir droši vien visstiprākā, tikai jāpiezīmē, ka "Koralīnai" nav gandrīz nekādas līdzības ar "Alice in wonderland lite" jeb Disneja "atviegloto" versiju. Tikām Kerola grāmatā drīzāk var atrast atbilstošas notis, un visvairāk - Jana Svankmajera stop motion animētajā drūmajā "Neco z Alenky", kura patiešām ir ļoti līdzīgā veidā pasniegta;
2) Fauna labirints - paralēlajā pasaulē ir neapšaubāmas līdzības ar šo Giljermo del Toro radīto pasauli;
3) El Orfanato - vēlreiz varu pieminēt del Toro un spāņu kino un tā manieri radīt drūmus stāstus ar bērniem;
4) The Monster House - tuvākais līdzinieks animācijas pasaulē, manuprāt, viens no nepamatoti ignorētajiem animācijas mākslas darbiem.
"Koralīnas" galvenais pluss ir tajā, ka tā ir tiešām fenomenāli skaisti uztaisīta, tiešām īsts animācijas šedevrs. Varbūt attiecībā uz dažām detaļām un to pasniegšanu šajā stāstā es varētu vēlēties kaut ko citu, taču tīri kā vizuāls darbs - tas ir neapšaubāms šedevrs.
2009-06-02
8.0
comments powered by Disqus