Kazhes pierakstu burtnīca

Vairākas reizes mēģināju piespiest tautu šo filmu skatīties plašākā skatītāju lokā, taču allaž neveiksmīgi. Tagad, kad filmas skatos vienatnē Slovākijā, mani vairs nekas nevarēja no tās atturēt. Varbūt tomēr vajadzēja.
Biju no šīs filmas noteikti gaidījis vairāk. Tai bija pietiekoši daudz iemeslu būt labai - sižetiskais materiāls (dzejnieka Dilana Tomasa dzīve), lieliski (un izskatīgi) aktieri - Keira Naitlija, Sīlians Mērfijs, Metjū Raiss, Sienna Millere, un vēl Andželo Badalamenti rakstīts skaņu celiņš. Taču praksē viss sanāca savādāk.
Filmas sākums patiesībā bija cerīgs - ar žults, sarkasma un sexual innuendo pilniem dialogiem, sarežģītām 4 galveno varoņu attiecībām un neskaidru morāli. Tātad doma ir tāda - otrā pasaules kara sākuma daļā Dilans Tomass un viņa sieva Ketlīna apmetas pie Dilana jaunības draudzenes Veras (Naitlija), kurā ieķēries jaunais kareivis Viljams Kiliks (Mērfijs). Attiecības starp šo četrotni ir raksturīgas filmām ar stipri brīvu morāli un starp abām sievietēm, kuras saista romantiskas attiecības ar Dzejnieku, pat izveidojas draudzība. Taču tad Viljamam jādodas uz fronti, un viss pamazām kļūst arvien pelēkāks.
Un filma pati par sevi kļūst pelēkāka - tās pirmā stunda bija radikāli atšķirīga no turpinājuma, un man gribētos teikt - labāka. Pamazām viss stāsts pārvēršas par stipri vien melodramatisku borfestu, kurā tikai pa brīdim notiek kaut kas tāds, kam man gribētos izsekot. Un uz beigām man jau bija stipri vienalga, kā tas viss galvenajiem varoņiem beigsies, jo viņi mani gluži vienkārši bija nogurdinājuši.
Rezultātā vienīgais, kas man filmā patiešām patika, bija Badalamenti rakstītās dziesmas, kuras izpildīja Patriks Volfs, Siouxsie. Beta Roulija un arī Keira Naitlija. Taču pati filma kopumā - nē, pārāk neinteresanta, pārāk parasta.