Lady Chatterley`s Lover

Pirms astoņdesmit gadiem, kad "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" nāca klajā, šis romāns kļuva par plašu diskusiju objektu, daudzie to pēla, daudzi to slavēja, bet tas pilnīgi noteikti bija Notikums. Grāmata, kura nekautrējās runāt par seksu, kura nekautrējās pārkāpt dažādus tabū. Es varu noticēt, ka vēl astoņdesmito gadu vidū Padomju Savienībā šī romāna seksa ainas tika uzskatītas par normālam cilvēkam nepieņemamām, un vēl joprojām varētu atrast cilvēkus, kurus šī grāmata varētu šokēt. Bet tādu pilnīgi noteikti nav vairākums.
Man šī grāmata šķita vairāk tāds kā vēsturisks kuriozs, nevis tieši literatūras darbs - cik leģendārs rakstnieks lai arī nebūtu Lourenss, manā izpratnē viņa rakstības maniere bija diezgan neveikla un brīžiem kokaina, bet viņa leģendārais statuss vairāk ir saistīts ar viņa darbu drosmīgo dabu un mazāk ar to saturu. Līdzīgi kā marķīza de Sada grāmatas par leģendārām kļuva nevis to autora rakstnieka dotību dēļ, bet gan grāmatās aprakstītās tematikas dēļ, tas pats ir arī ar Lourensu.
Par ko ir šī grāmata? Par sievieti, kura kādu laiku dzīvojusi ar savu nemīlēto vīru, sāk sakaru ar vīra mežzini. Tā varētu izteikt vienā teikumā. Ar ko romāns ir skandalozs? Ar to, ka viņa ir Lēdija, bet viņš - mežzinis. Ar to, ka viņiem ir sekss un ar to, ka viņai bija sekss arī ar vēl vienu citu vīrieti un ar to ka Lourenss raksturo atšķirības starp šiem seksiem. Iespējams, bez Lourensa nebūtu bijis iespējams Henrijs Millers. Iespējams, šī grāmata patiešām kļuva par pamatlicēju veselam literatūras laikmetam, es par to nestrīdos. Bet tas nenozīmē, ka 2009.gadā "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" joprojām būtu sevišķi aizraujoša literatūra, un nekas, ka tā parasti figurē visdažādāko visu laiku izcilāko grāmatu sarakstos. Lai jau figurē. Ja to lasīt nav aizraujoši un ja tās personāži un sižets ir morāli novecojuši, es nevaru sevi piespiest apgalvot, ka šī būtu izcila grāmata.
2009-06-26
6.5
comments powered by Disqus