Kazhes pierakstu burtnīca

Tā vien šķiet, ka vēl nedaudz un pārvērtīšos par teju vai ekspertu Paula Bankovska daiļrades jautājumos - šī ir jau ceturtā viņa grāmata, ko esmu šogad izlasījis, un arvien vairāk pārliecinos vienā - ka Bankovskis raksta daudz. Protams, lai par kaut ko tādu pārliecinātos, nav nepieciešams lasīt vienu viņa grāmatu pēc otras, bet pietiek atvērt Vikipēdiju, kur nepilnajā viņa darbu sarakstā parādās 8 romāni un 3 stāstu krājumi, bet vēl vairāki citi darbi pieminēti tekstā, un tas viss tapis nedaudz vairāk kā 10 gadu laikā. Tiešām iespaidīgi, ko lai citu saka.
Romānā "Sekreti" Bankovskis izvēlējies nedaudz citu pieeju nekā citos manis līdz šim lasītajos viņa darbos - "sašuflējis" saturu un izvērsies plašākā laika posmā, apskatot kādas dzimtas likteni teju vai simts gadu garumā. Turklāt pietiekoši neraksturīgi latviešu literatūrai Bankovska varoņi nav vis kārtīgi tautu dēli un tautu meitas, bet gan pie Baltkrievijas robežas dzīvojoši vecticībnieki (loģiski - vairāk vai mazāk krievu tautības). Romānā ir sava vieta gan vienkāršajam, gan pārdabiskajam, visdažādākajiem laikmeta apstākļiem - taču konkrētais laikmets šajā gadījumā ir aizbīdīts diezgan tālu fonā - varu maiņas, kari, politiskie jautājumi, tas viss šeit tiek tikai viegli ieskicēts ar zīmuli, neko lasītājam pārāk sejā nebāzōt. Man personīgi gan nedaudz traucēja pārāk liriski izvērstie lauku dzīves ainu apraksti - varbūt ne gluži "Straumēnu" līmenī, bet tomēr jūtami uzspēlēta šī valodiskā bagātība man šķita, radās sajūta, ka Bankovskis brīžiem vienkārši atrāda savu vārdu krājumu, un tas īsti neuzrunāja. Tajos grāmatas fragmentos, kuros darbība norisinās padomju Latvijā, diezgan izteikti jutu Visvalža Lāma pieskārienu - kaut kas Bankovskim ir neapšaubāmi ar šo rakstnieku kopīgs. Ja tā labi padomā, varbūt arī citās daļās bija tas pats - Lāmam jau arī vienmēr patika spēles ar nedaudz pārdabisko, visādi pavarda kungi un tā tālāk. Jā, "Pavarda kungs Ašgalvis" varētu pat būt šī konkrētā romāna prototips. Patika, ka šoreiz Bankovskis gandrīz neko nevērtē kā labu vai sliktu, nemoralizē (atšķirībā no dažiem "Skolas" stāstiem). Ne īsti patika romāna struktūra un ne pārāk patika tajā iepītie attēli no padomju grāmatām, vecās fotogrāfijas - tas viss radīja mazāk autentiskuma sajūtu, bet vairāk apziņu, ka Bankovskis "taisa mākslu". Man nav iebildumu pret šāda veida "mākslu", bet šeit patiešām šķita, ka tas viss nav gluži īsts, bet gan vairāk iepīts, lai parādītu, ka autors arī par vecākiem laikiem spēj rakstīt ļoti moderni. Protams, labi, ka viņš to spēj, bet...