The Prince

Nikolo Makjavelli traktāts "Valdnieks" droši vien ir viena no visu laiku ievērojamākajām "pašpalīdzības" grāmatām - tās kategorijas literārajiem veikumiem, kas paredzēti, lai palīdzētu to lasītājam kļūt bagātam, laimīgam, nepārspējamam seksā un vēl arī interesantam sarunu biedram. Tomēr tajos senajos Renesanses laikos, kad dzīvoja Makjavelli, plašo tautas masu lasītprasme bija zem jebkādas kritikas un līdz ar to viņam nebija iespējas pašam kļūt slavenam un bagātam, tirgojot rokasgrāmatu "Notīri dubļus no savas sejas un pārstāj seksuāli izmantot kazas". Šajā laikā filozofiski literārā mērķauditorija bija gaužām šaura, taču no tās tāpat varēja dabūt pietiekami labu maizes riecienu. Un tālab, lai pieglaimotos Florences valdniekam un saņemtu no viņa kādu treknāku zupas šķīvi, Makjavelli uzrakstīja šo rokasgrāmatu, kas dod labas pārvaldības principa ievērošanas padomus valdniekiem. Protams, es īsti neesmu painteresējies, vai Makjavelli motīvus šīs grāmatas tapšanai esmu uzminējis pareizi, bet tas jau arī nav gluži tik būtiski.
Šī grāmata faktiski ir viena vienīga eseja, kas uz dažādu pagātnes piemēru pamata dod valdniekam norādījumus, kādā veidā noturēt savu valsti. Jāpiezīmē, ka Makjavelli vairāk uzsvara liek tieši uz teritoriju noturēšanu nevis jaunu pakļaušanu (tikai grāmatas nobeigumā, kas ir jau atklāts "buļk" valdnieka dibenā, viņš vēršas pie vienīgā ieplānotā šīs grāmatas lasītāja, pavēstot, ka tam esot visas kārtis rokās, lai kļūtu par vienotas Itālijas valdnieku). Tikām citi norādījumi pamatā attiecas uz to, kā izvairīties no dumpjiem, kā pareizāk sodīt savus ienaidniekus, kā pareizi karot. Kā liecina Wikipedia, no šīs grāmatas pamatīgi ietekmējušies daudzi ievērojamākie sekojošo gadsimtu cilvēki (pamatā - militārās daļas pārstāvji), tādi kā Napoleons, Musolini, Staļins. Un var jau saprast - grāmatas skatu punkts ir tieši tāds, kas varētu attiecīgā veidā noskaņotiem cilvēkiem patikt. Manā gadījumā gan problēma ir tajā, ka es diez vai kādreiz kļūšu par ģenerāli (cerams - arī par ierindnieku kļūt man nebūs lemts), tādējādi grāmatas tematika mani ne pārāk aizrāva, un arī daļa no aprakstītajiem piemēriem man nešķita pārlieku aizraujoši. Kopumā gan grāmata, protams, ir ļoti ievērojama, izlasīšanas vērta un tā tālāk - bet pamatā kopējam kultūras līmenim, nevis tādēļ, ka tajā patiešām būtu kaut kas fenomenāli interesants.
2009-07-18
7.0
comments powered by Disqus