The Barbarian Invasions
Apstākļi, kuros es vakar skatījos šo filmu, pilnīgi noteikti nebija īsti šai filmai piemēroti. Pirmkārt, visu iepriekšējo dienu (un daļu nakts) bijām pavadījuši mūsu visai maniakālajā braucienā uz IKEA. Otrkārt, paralēli filmas skatīšanās procesam nodarbojos ar mēbeļu montāžu. Principā apvienot filmas (vai televīzijas) skatīšanos ar kādu darbu ir iespējams - vēl skolas laikos mēdzu skatīties tramplīnlēkšanu, paralēli gludinot veļu, bet 2002.gadā - Olimpiskās spēles, paralēli pāršujot bikses. Taču šādos apstākļos diezgan svarīgi ir, lai skatāmais materiāls nebūtu grūti uztverams, un šī konkrētā filma diez vai labi atbilst šādam kritērijam. Pirmkārt, tā ir franču valodā un līdz ar to es šo filmu skatījos ar angļu subtitriem. Otrkārt, filmas saturs prasa iedziļināšanos filmā.
Filma stāsta par Remī - pusmūža vīrieti, kuram konstatēts strauji progresējošs vēzis, kas visā drīzumā viņu novedīs kapā. Remī šķirtā sieva palūdz no Anglijas uz Kanādu atbraukt viņu kopīgo dēlu Sebastjēnu, lai tas izlabst ar tēvu tā mūža pēdējās nedēļās. Patiesībā filma ir ļoti dīvaina un uz beigām, kad tai vajadzētu sasniegt savu pesimistiskāko punktu, tā tieši kļūst dzīvespriecīgāka un optimistiskāka, Remī savu veco draugu kompānijā atceroties skaisto viņu kopīgajā pagātnē. Jāpiezīmē, ka šī filma ir turpinājums citai Denī Arkāna filmai, kas astoņdesmito gadu otrajā pusē tika nominēta Oskaram kā labākā filma svešvalodā ("Barbaru uzbrukumi" šajā aspektā savu priekšteci pārspēja, Oskaru arī saņemot, ne tikai tiekot tam nominēta), un daži iepriekšējās filmas personāži šajā filmā atgriežas uz ekrāniem. Remī, protams, stingri ņemot, nav bijis nekāds jaukais cilvēks - izpostījis dzīvi savai sievai un radījis zināmus kompleksus bērnos, allaž skrējis pakaļ visiem iespējamajiem svārkiem, ne pārāk mīlēts augstskolas pasniedzējs un brīvā laika sociālists, viņš tomēr ir filmas jaukais un pozitīvais varonis, kurš tagad ar heroīna palīdzību spēj pārvarēt sāpes un pamazām pieņemt to, ka ir pienācis viņa laiks aiziet, vienlaikus apzinoties, ka viņš savas dzīves laikā nav izdarījis tik daudz, cik viņam būtu vajadzējis to izdarīt.
Skaista, skumja un "liela" filma, kas nedaudz līdzinās manam viena no mīļākajiem Lū Rīda albumiem - "Magic and Loss", gan satura, gan formas ziņā, tā ka es pat varētu iztēloties pāris šī ieraksta dziesmas filmas skaņu celiņā, pat žēl, ka tur to nebija.
Filma stāsta par Remī - pusmūža vīrieti, kuram konstatēts strauji progresējošs vēzis, kas visā drīzumā viņu novedīs kapā. Remī šķirtā sieva palūdz no Anglijas uz Kanādu atbraukt viņu kopīgo dēlu Sebastjēnu, lai tas izlabst ar tēvu tā mūža pēdējās nedēļās. Patiesībā filma ir ļoti dīvaina un uz beigām, kad tai vajadzētu sasniegt savu pesimistiskāko punktu, tā tieši kļūst dzīvespriecīgāka un optimistiskāka, Remī savu veco draugu kompānijā atceroties skaisto viņu kopīgajā pagātnē. Jāpiezīmē, ka šī filma ir turpinājums citai Denī Arkāna filmai, kas astoņdesmito gadu otrajā pusē tika nominēta Oskaram kā labākā filma svešvalodā ("Barbaru uzbrukumi" šajā aspektā savu priekšteci pārspēja, Oskaru arī saņemot, ne tikai tiekot tam nominēta), un daži iepriekšējās filmas personāži šajā filmā atgriežas uz ekrāniem. Remī, protams, stingri ņemot, nav bijis nekāds jaukais cilvēks - izpostījis dzīvi savai sievai un radījis zināmus kompleksus bērnos, allaž skrējis pakaļ visiem iespējamajiem svārkiem, ne pārāk mīlēts augstskolas pasniedzējs un brīvā laika sociālists, viņš tomēr ir filmas jaukais un pozitīvais varonis, kurš tagad ar heroīna palīdzību spēj pārvarēt sāpes un pamazām pieņemt to, ka ir pienācis viņa laiks aiziet, vienlaikus apzinoties, ka viņš savas dzīves laikā nav izdarījis tik daudz, cik viņam būtu vajadzējis to izdarīt.
Skaista, skumja un "liela" filma, kas nedaudz līdzinās manam viena no mīļākajiem Lū Rīda albumiem - "Magic and Loss", gan satura, gan formas ziņā, tā ka es pat varētu iztēloties pāris šī ieraksta dziesmas filmas skaņu celiņā, pat žēl, ka tur to nebija.
2009-07-19
comments powered by Disqus