L`homme qui plantait des arbres

"Cilvēks, kas stādīja kokus" ir multfilma, bet tā ir ļoti īpaša multfilma. Galvenais šīs oskarotās īsfilmas (tās garums ir precīzi 30 minūtes) skaistums, protams, ir tās vizuālajā pusē. Tās vēstījums varbūt nav arī nekas tik satriecoši nedzirdēts - lai arī tas ir skaists un ļoti atbilstošs šādai multfilmai, bet vizuāli tā patiešām ir ļoti, ļoti baudāma. Visprecīzāk to droši vien būtu raksturot kā animētu gleznu, turklāt lielisku impresionisma stila darbu, kurā ieguldīts vienkārši neaprakstāmi daudz darba, padarot multfilmas tēlus un vidi tik dzīvus, kā nekāda datorgrafika to nemūžām nepanāks. Patiesībā tīri no mākslinieciskā skaistuma puses es to liktu pat augstāk par manis ļoti iecienītajām padomju multfilmām, kuras arī bieži izcēlās ar ļoti skaistu noformējumu, bet šeit tas ir vienkārši pasakains.
Jā, ja tevi interesē, par ko ir šī multfilma - tā ir stāsts par kādu vīru, kas stāda kokus. Neticami, vai ne? Bet neticamāk ir tas, kā viņš tos stāda, un pie kā tas noved. Proti, šis vīrs gadu no gada, dienu no dienas stāda ozolus, veidojot mežu vietā, kur iepriekš nav bijis dzīvības. Un viņš to nedara nekādu savtīgu mērķu vadīts, bet gan vienkārši tāpēc, ka uzskata šādu rīcību par pareizu. Un stāstītājs vairākas reizes savas dzīves gaitā sastop šo kokus stādošo vīru, un nebeidz viņu apbrīnot. Tas aptuveni arī būtu viss, ko varētu pieminēt no sižetiskās puses. Taču kā jau minēju - multfilmas vēstījums, kas gan pats par sevi ir skaists, labs un vērtīgs, ir pilnīgi otrajā plānā salīdzinoši ar tās grafisko pusi. Tiešām ļoti, ļoti skaista multfilma, esmu sajūsmā!
2009-07-30
8.5
comments powered by Disqus