Beneath the red banner
"Zem sarkanā karoga" ir pēdējais Lao Še romāns, kurš, kā tas ar pēdējiem romāniem gadās diezgan bieži, tā arī palika nepabeigts. Taču kādas konkrētas grāmatas nepabeigtība nekad nav kļuvusi par iemeslu izdevējiem to nepublicēt. Jo zināms, ka mirušu ievērojamu rakstnieku jaunatklāti darbi allaž saceļ pietiekamu ažiotāžu, lai tiem atrastos pircēji. Ar kvalitāti un darbu pabeigtību, protams, iespējami varianti. Reizēm nepabeigts darbs var kļūt par vispārāko klasiku - ņemsim par piemēru kaut vai visus Kafkas romānus. Taču citkārt tā ir vienkārši pusfabrikāta pasniegšana par gatavu ēdienu - un ja kas, tāda tiek praktizēta ne vien literatūras, bet arī mūzikas pasaulē (un arī tur iespējami gan pozitīvie piemēri - kā Harisona "Brainwashed", gan negatīvie - piem., Queen "Made in Heaven").
Cik īsti pabeigts tad ir pēdējais Lao Še romāns? Atbildēt uz šo jautājumu ir diezgan grūti - skaidrs ir tas, ka tam izteikt trūkst beigu un tāpat ne sevišķi izstrādāta ir saikne starp tā divām daļām. Ja kas - lai arī, piemēram, Amazona atsauksmēs lasīju pretējo, man romāna otrā daļa patika labāk par pirmo. Iespējams, tajā viņš patiešām ir nedaudz par tiešu un nedaudz par viennozīmīgu bet pirmā daļa man vienkārši radīja diezgan pamatīgas putras sajūtu, un tai pilnīgi noteikti būtu notikusi pamatīga pārrakstīšana, pirms romāns ieraudzītu dienasgaismu, ja vien tā autors nebūtu padarījis sev galu. Pamatā man otrā daļa patika labāk tādēļ, ka tur parādījās kaut cik kolorīti personāži (jā - varbūt tie bija klišejiski, varbūt autors varētu tiem piešķirt kādu papildus dziļumu (piem., amerikāņu mācītājs ir personāžs no tipiskas komunistu propagandas), bet tur vismaz kaut kas notiek, kamēr pirmā daļa ir viena vienīga bezmērķīga apcere, kur īpaši neizpaužas Lao Še lieliskās stāstnieka dotības - tā vietā viņš ieiet pārāk dziļās, pārāk personiskās pārdomās, kuras mani gluži vienkārši garlaikoja.
Patiesībā droši vien šo grāmatu var arī nelasīt - tā nav kritiska sastāvdaļa Lao Še daiļradē, un man tās nenobeigtība nepatika - šis nav tas gadījums, kad defekts kļūst par efektu.
Cik īsti pabeigts tad ir pēdējais Lao Še romāns? Atbildēt uz šo jautājumu ir diezgan grūti - skaidrs ir tas, ka tam izteikt trūkst beigu un tāpat ne sevišķi izstrādāta ir saikne starp tā divām daļām. Ja kas - lai arī, piemēram, Amazona atsauksmēs lasīju pretējo, man romāna otrā daļa patika labāk par pirmo. Iespējams, tajā viņš patiešām ir nedaudz par tiešu un nedaudz par viennozīmīgu bet pirmā daļa man vienkārši radīja diezgan pamatīgas putras sajūtu, un tai pilnīgi noteikti būtu notikusi pamatīga pārrakstīšana, pirms romāns ieraudzītu dienasgaismu, ja vien tā autors nebūtu padarījis sev galu. Pamatā man otrā daļa patika labāk tādēļ, ka tur parādījās kaut cik kolorīti personāži (jā - varbūt tie bija klišejiski, varbūt autors varētu tiem piešķirt kādu papildus dziļumu (piem., amerikāņu mācītājs ir personāžs no tipiskas komunistu propagandas), bet tur vismaz kaut kas notiek, kamēr pirmā daļa ir viena vienīga bezmērķīga apcere, kur īpaši neizpaužas Lao Še lieliskās stāstnieka dotības - tā vietā viņš ieiet pārāk dziļās, pārāk personiskās pārdomās, kuras mani gluži vienkārši garlaikoja.
Patiesībā droši vien šo grāmatu var arī nelasīt - tā nav kritiska sastāvdaļa Lao Še daiļradē, un man tās nenobeigtība nepatika - šis nav tas gadījums, kad defekts kļūst par efektu.
2009-08-09
comments powered by Disqus