Kazhes pierakstu burtnīca

Kā jau biju apsolījis sev pašam, pēc grāmatas "How to Make a Jewish Movie" noskatīšanās, pieķēros arī tai Jewish movie, par kuru stāsta šī grāmata. Proti, Izraēlas Atbrīvošanas kara stāstam "Met milzīgu ēnu" ar Kērku Daglasu galvenajā lomā.

Kuldīgas freskas mēs skatījāmies ar domu, ka šī mums būs pirmā filma "European Film Challenge" ietvaros, tomēr šī konkrētā lieta nesagāja, jo tās garums izrādījās izaicinājumam nepietiekams. Vienlaikus labi, ka nebiju pietiekami labi iepazinies ar nolikumu, citādi mēs šo filmu nenoskatītos, bet tā bija gana interesanta, lai to skatīties būtu vērts.

Eh - tas tik ir aplauziens! Pat nesaprotu, kā tas ir iespējams, bet Serdžio Leones spageti vesterns "Labais, ļaunais un neglītais" nav iekļauts Rietumas/Naumaņa 500 filmu grāmatā, tikai jau pēc filmas noskatīšanās atklājās, ka patiesībā man bija jāskatās "The bad and the beautiful" - melodrāma ar Lanu Tērneri un Kērku Daglasu. Līdz ar to pa vakariem atlicināties laiks visnotaļ apjomīgajam Leones varoņvēstījumam patiesībā nekādā mērā nav veicinājis manu šī gada kino plāna izpildi. Šajā ziņā drusku nepaveicās, bet neko darīt.

Rūdolfs Blaumanis, lai arī ir "Skroderdienu Silmačos" autors, īsti par sevišķu jokdari nebūtu saucams, ne velti vairums viņa populārāko darbu neizceļas ar sevišķu dzīvesprieku (un arī paša autora mūžs izbeidzās ne pašā jautrākajā veidā - ar tuberkulozi). Taču nenoliedzami Blaumanis bija lielisks psiholoģiskās prozas meistars un kas ir liels trumpis viņa darbiem, tā kā Blaumanis nebija pilsētas švītiņš un aprakstīja lauku, nevis pilsētas dzīvi, viņa daiļradi ir pietiekami grūti ietērpt bezjēdzīgās ideoloģiskās drānās, līdz ar to "Purva bridējs" arī mūsdienās ir skatāms bez mazākajām problēmām, nesatraucoties par apstākļiem, kādos filma tika uzņemta.

"The Who" otrā studijas plate savā ziņā ir ļoti nozīmīga - kā nekā tajā atrodamā kompozīcija "A Quick One, While He's Away" ir uzskatāma par teju vai pirmo mini rokoperu (vismaz - par pirmo ievērojamo) šāda stila kompozīciju. Vienlaikus kā albums "A Quick One" galīgi nav vērā ņemams - tas nobāl gan sava priekšgājēja ("My Generation"), gan sekotāja ("The Who Sell Out") priekšā. Toties tas var kalpot par apliecinājumu, ka arī sešdesmitajos gados tāda parādība kā "otrā albuma sindroms" pastāvēja - ka pirmā ieraksta panākumu rezultātā tevi studijā iedzen nesagatavotu un tad nu tu ieraksti to, kas nu sanāk.

Šī gan bija visai īpatna filma - sešdesmito gadu zinātniskā fantastika par servisu, ko piedāvā kāda firma - tevi pasludina par mirušu, sagādājot atbilstošas kvalitātes līķi, uztaisa plastisko operāciju un tu vari uzsākt jaunu un skaistu dzīvi. Kāds pusmūža baņķieris izmanto šo servisu, cerībā, ka viņa jaunā dzīve būs piedzīvojumiem un dēkām pilna, pēc tam, kad viņam šo servisu izreklamējis kāds it kā miris draugs. Taču visai ātri viņš atskārš, ka jaunā dzīve nav ne par mata tiesa labāku kā iepriekšējā, turklāt patiesībā cilvēki, kuri dzīvo viņam apkārt, ir tikpat neīsti, kā viņa paša jaunā personība, turklāt viņš atskārš, ka visas tās materiālās vērtības, pēc kurām viņš ir dzinies mūža garumā ir bezvērtīgs sviests (kāds pārsteigums, ne?) un ka viņa laulības dzīve bija bijusi tukša un skumja tieši viņa karjeras apsēstības dēļ, nevis citu cilvēcisko īpašību nopelns. Bet ir jau par vēlu kaut ko mainīt, lai gan viņš vēl cer, bet tam nebūs labu beigu, vari man ticēt...

Vēsturiskas drāmas nav tā kino kategorija, ko skatos visbiežāk, bet gadās dažādas situācijas. Vakar pienāca kārta filmai "Vīrs visiem gadalaikiem" (neveikls nosaukuma tulkojums, slinkums meklēt, kā to pareizi saukt latviešu mēlē), kura stāsta par Tomasu Moru. Dīvainā kārtā šo vēstures epizodi es atcerējos pārāk labi, līdz ar to filmas gaita man bija skaidra no sākta gala, bet arī par Titāniku vairums skatītāju nojauš, ka tas filmas gaitā noslīks. Mors gan nenoslīka.

Ceru, ka šīs filmas dēļ nesāksies dzimtu naids. Sanāca sekojoši - vakar @normis ierosināja kolektīvu iešanu uz kino uz "Gravity". Tā kā zināms, ka man vairāk par visu patīk Malavi par desmit banāniem uzņemtas bezbudžeta filmas, sākotnēji sajūsmas nebija. Tad Normis mani pārliecināja, ka filma ir izcila un es daļēji piekritu. Bet otrs kārdinātājs @sicis savukārt izreklamēja iekš Splendid Palace notiekošu kinolektoriju, kur tikšot rādīta sešdesmitajos gados uzņemta latviešu filma. Kas ir tuvāk pēc būtības Malavi? Lieki skaidrot. Rezultātā sanāca, ka kamēr @normis un @bubliks devās skatīties uz Sandru Bulloku kosmosā, @sicis un es bijām pavisam citā kinoteātrī.

Sen nebija skatīta neviena sviestaina britu komēdija, jo īpaši - tāda, kas tapusi vēl pirms Monty Python laikiem. Šī konkrētā filma ir ievērojama ar to, ka tajā kopdebiju piedzīvoja lieliskie komiķi Pīters Kuks un Dadlijs Mūrs. Un tāpat šajā filmā redzams gados jauns Maikls Keins, kurš mūsdienās droši vien gandrīz visiem asociējas ar Betmena sulaini Alfrēdu. Un Pīters Selerss - daudzu prāt, izcilākais britu komiķis ever.

Es nebūtu es, ja nākamajā dienā pēc absolūti jauna mūzikas ieraksta klausīšanās nepievērstos kaut kam teju mūžsenam. Grupa "Blues Magoos" ir viens no tiem ansambļiem, kas līdz mūsdienām nav ticis pilnībā aizmirsts lielā mērā pateicoties pāris tā dziesmu iekļaušanai leģendārajā sešdesmito gadu garāžroka izlasē "Nuggets", kura tieši tam ir paredzēta - pieminēt grupas, par kurām citādi neviens asaru nenotraustu.

"Pilna karote mīlestības" varētu būtu šīs grupas latviskais nosaukums. Džona Sebastiana grupa "Lovin` Spoonful" pilnīgi noteikti labāk ir zināma ar saviem dažiem ļoti veiksmīgajiem singliem un mazāk - par pilna laika studijas ripuļiem, taču patiesībā viņi ir ievērības cienīgi arī kā albumu grupa, galvenokārt pateicoties savai trešajai platei - proti, šai.

Ir 2075.gads. Uz Mēness dzīvo aptuveni 3 miljoni cilvēku, vairums viņu ir no Zemes izsūtīti noziedznieki un viņu pēcnācēji. Uz pavadoņa dzīvība kūsā zem zemes, kur "loonies" (jeb mēnesieši) audzē labību, pamatā eksportam uz Zemi. Faktiski viņi tur joprojām ir ieslodzītie (lai arī vairums ir formāli brīvi), bez sevišķām cerībām uz labāku nākotni. Taču tam ir lemts mainīties, kad nāks revolūcija, kuras galvenais vadonis būs sevi apzinošs dators vārdā Maiks, kuram palīdzēs anarhistiski noskaņots profesors Bernardno de la Paz, vienrokains datoru meistars Manuels un politiskā aktīviste Vaiominga Nota.

Kingslija Eimisa "Pretnāves līga" ir visai līdzīga savā būtībā Džozefa Hellera "Catch-22" - tas ir komēdisks absurda romāns par karu. Nezinu, cik liela nozīme šajā visā ir sižetam, kura atstāstīšana varētu no manis prasīt diezgan daudz laika. Tātad, ir misija Apollo, kurā angļi testē kaut kādu nākotnes atomieroci, kurš būtu lietojams pret naidīgo Ķīnu (hei, mēs pēc stundas dosimies lidostas virzienā, lai dotos ceļojumā uz Ķīnu! uzmini, cik liela man šobrīd ir spēja koncentrēties pilnīgi jebko!), un karavīru nometnē ir iefiltrējies spiegs, kuru ir jāatrod īpašajam aģentam Leonardam, kurš visiem atklāj to, ka viņš ir slepenais aģents, kas meklē spiegu (tāda stratēģija, kā teikt). Vēl tur ir karavīrs Čērčils, kurš iemīlas Katrīnā, alkoholiķis Hanters, mācītājs Ayscue, kurš fano par astoņpadsmitā gadsimta angļu klasisko mūziku, Lūsija, kura guļ ar visiem, psihiatrs dakteris Bests, kurš visos savos pacientos saskata apspiestu homoseksuālismu, neatkarīgi no jebkādiem pret to liecinošiem faktiem, un vispār grāmatā notiek šausmīgi daudz visa kā, par ko man šobrīd nav īsti noskaņojums darīt. Hmm, vispār man šobrīd nav ne mazākajā mērā noskaņojuma jebko darīt.

Par filmu "Akmens un šķembas" jeb "Es visu atceros, Ričard", jeb "Dzimtene, piedod!" es uzzināju, nejauši ieklausījies Radio SWH raidījumā "Kinokoncerts", kurā dzirdēju, cik šī filma bija savam padomju laikam neparasti godīga un drosmīga, teju vai revolucionāra. Cik saprotu, leģionāru atainošana jebkādās padomju filmās bija viens liels tabū, bet šī filma to pārkāpa un lielā mērā tāpēc tā visai ātri tika aizliegta. Saistoši šķita to noskatīties arī tālab, ka filmā piedalās vesela plejāde sava laika izcilāko latviešu aktieru - Eduārds Pāvuls, Harijs Liepiņš, Antra Liedskalniņa, Pauls Butkēvičs, Uldis Pūcītis, Ēvalds Valters, Juris Strenga. Tā nu es izlēmu, ka vajadzētu man arī šo filmu noskatīties.

"Pēdējais kino seanss" norisinās Teksasā pašā piecdesmito gadu sākumā - ērā, kad seksuālā revolūcija vēl nebijusi sākusies un kad vēl nebija parādījies tāds globāls fenomens kā rokenrols. Grāmatas varoņu dzīves vide kaut kādā mērā ir līdzīga tai, kurā dzīvo "Pleasantville" varoņi, ar tādu vien piebildi, ka grāmatā varoņi piedzīvo arī to, kas "Pleasantville" gadījumā nekad nenotiktu. Galvenais grāmatas varonis ir pēdējās klases skolnieks Sonny, kurš piestrādā par smagās mašīnas šoferi un spēlē skolas futbola un basketbola komandās. Sonny nedzīvo kopā ar savu tēvu, bet gan mitinās telpās virs biljarda zāles kopā ar savu labāko draugu un klasesbiedru Dveinu. Dveins ir klases spicākais čalis, jo viņš ne tikai ir labākais futbola un basketbola komandu dalībnieks, bet arī satiekas ar miesta vienīgo smuko meiteni Džeisiju, kamēr Sonny draudzene Charlene nav diezko smuka, plus vēl viņa daudz labprātāk satiktos ar Dveinu, tieši tāpat kā Sonny labprāt satiktos ar Jacy. Likumsakarīgi šīm attiecībām pienāk gals, to vietā Sonny veidojas sakars ar skolas futbola komandas trenera sievu Ruth, kura gan ir vismaz divdesmit gadus par varoni vecāka, toties nav liekulīga un blēdīga. Tikām Jacy un Dveina attiecības iet uz grunti, jo Džesija - vienīgās miesta bagātās ģimenes vienīgā atvase - ir pasākusi apmeklēt netālajā Wichita notiekošas nude bathing ballītes baseinā, ko organizē vietējie bieziķi, un ieķērusies šo ballīšu organizētājā. Lai gan vienlaikus viņas visas ieķeršanās ir gaužām seklas, jo patiesībā viņai vairāk rūp tas, ko par viņu runās pārējie, un nevis tas, kas ar viņu reāli atgadās.

Ar "Face to Face" sākas Kinks komerciālās neveiksmes un mākslinieciskās veiksmes. Nekad grupai vairs nebija lemts radīt īstus grāvējus, taču kādas viņi sāka rakstīt dziesmas! "Face to Face" sākotnēji bija domāts kā konceptuāls ieraksts, taču ierakstu kompānija lika grupai no šīs idejas atteikties, un tā rezultātā šis ir vienkārši lielisku dziesmu apkopojums, nevis kaut kas vairāk. Slavenākā albuma kompozīcija ir "Sunny Afternoon" - viena no Reja Deivisa raksturīgākajām dziesmām, skumjš stāsts par bezdarbnieka ikdienu, kurā atlicis tik vien kā saulaina pēcpusdiena, ar dievīgu melodiju un dievīgu paša Reja dziedājumu. Taču ne jau viena dziesma spēj radīt lielisku albumu, bet šajā albumā šādu dziesmu ir pa pilno - te ir gan "Rosey won`t you please come home", gan "Rainy day in june", gan "Little miss queen of darkness" (tipisks Reja Deivisa music hall skaņdarbs), gan viegls rokenrols "Party line", gan tādas jaukas dziesmas kā "Session man" vai "House in the country" (kuru dzied Deivs Deiviss, kura balss uz šo laiku jau ir kļuvusi diezgan baudāma, protams, ne jau nu izcila, bet pilnīgi kompetenta un netraucējoša baudīt mūziku). Un galvenais - "Face to face" ir praktiski brīvs no Kinks agrīnajām dienām raksturīgajām atsaucēm uz amerikāņu ritmu un blūzu, ap šo laiku viņi jau ir kļuvuši par to, kas viņi bija visu savu vēlāko pastāvēšanas laiku - izteiktu angļu grupu, visa angliskā apdziedātājiem, tādu ansambli, kurš nekur citur kā vien miglainajā Albionā nevarētu rasties. Un tas jau vien ir labi.

Man ne pārāk patīk izteikt kategoriskus apgalvojumus, jo tie pārāk bieži izrādās kļūdaini. Bet šoreiz būšu kategorisks - Frenks Zappa ir viens no tiem mūziķiem, kuru daiļradi Liene nekad un nemūžām nesāks klausīties. Var gadīties, ka es kļūdos, bet drīzākais - tomēr nē.

Pat ja tev Toma Stoparda vārds ir zināms, diez vai tev būs gadījies lasīt šo viņa grāmatu. Ne velti tās jaunākā izdevuma priekšvārdā autors apgalvo, ka viņš neesot pazīstams ar nevienu cilvēku, kas to būtu izlasījis. Un nav jau brīnums - Stopards tomēr ir pamatā zināms kā dramaturgs ("Arcadia", "The Invention of Love", "The Real Thing", "Rosencrantz and Guildenstern are dead"), kino scenārists ("Brazil", "Shakespeare in Love" un pat kā režisors (sava paša mirušajiem Rozenkrancam un Gildenšternam). Bet ko mēs zinām par Stopardu kā prozas autoru?

"Zem sarkanā karoga" ir pēdējais Lao Še romāns, kurš, kā tas ar pēdējiem romāniem gadās diezgan bieži, tā arī palika nepabeigts. Taču kādas konkrētas grāmatas nepabeigtība nekad nav kļuvusi par iemeslu izdevējiem to nepublicēt. Jo zināms, ka mirušu ievērojamu rakstnieku jaunatklāti darbi allaž saceļ pietiekamu ažiotāžu, lai tiem atrastos pircēji. Ar kvalitāti un darbu pabeigtību, protams, iespējami varianti. Reizēm nepabeigts darbs var kļūt par vispārāko klasiku - ņemsim par piemēru kaut vai visus Kafkas romānus. Taču citkārt tā ir vienkārši pusfabrikāta pasniegšana par gatavu ēdienu - un ja kas, tāda tiek praktizēta ne vien literatūras, bet arī mūzikas pasaulē (un arī tur iespējami gan pozitīvie piemēri - kā Harisona "Brainwashed", gan negatīvie - piem., Queen "Made in Heaven").

Turpinot iepazīt Grema Grīna daiļradi (man nav konkrētu mērķu, kāpēc lasu šī rakstnieka romānus lielos daudzumos, bet man patīk iepazīt kādu rakstnieku lielākā mērā nekā pēc 1-2 darbiem, lai varētu novērtēt, vai man viņš kopumā šķiet saistošs vai nē) kā kārtējais lasāmais darbs nāca viņa romāns "Komedianti", kurš, kā jau visas šī rakstnieka grāmatas, ir arī pārtapis filmā (ar Ričardu Bērtonu, Elizabeti Teilori, Aleku Ginesu un Pīteru Ustinovu galvenajās lomās), un kā jau visi līdz šim lasītie šī rakstnieka darbi, tas ir nedaudz krimiķis, nedaudz mīlestības romāns un nedaudz politisks.

Līdz nesenam laikam man Leonards Koens asociējās ar liriskām, nedaudz pieklusinātām dziesmām ar ļoti nopietniem un bieži arī romantiskiem tekstiem (lielākajā mērā - ar saviem diviem pirmajiem albumiem, mazākā - ar dziesmu "Dance me to the end of love"). Es zināju, ka Koens pirms mūziķa karjeras uzsākšanas bija jau diezgan zināms kā rakstnieks/dzejnieks un nez kādēļ es uzskatīju, ka viņa rakstnieka darbība varētu būt kaut nedaudz līdzīga viņa muzikālajam ceļam. Izrādījās - nepavisam ne tā.

Grupa "Love" ir viena no tām grupām, kuras savos ziedu laikos neguva sevišķi lielus panākumus, taču vēlāk tika atzītas par rokmūzikas virzībā ļoti būtiskām. Faktiski gan šī grupa vairāk varētu būt ievērojama kā sekotāji un nevis kā modes noteicēji, jo vismaz viņu debijas ierakstā ļoti labi var just, no kā šī grupa mācījās, bet ne pārāk - ko mācījuši tieši viņi.

"Inženieris Rodžers" ir vienīgais īstais "The Yardbirds" studijas ieraksts, kurš nav singlu apkopojums un kurš nav svešu dziesmu kaveru krājums. Diemžēl tas savā oriģinālajā versijā pat ne minimāli neiegrāmatoja to īso posmu grupas vēsturē, kad tajā vienlaikus ģitāras spēlēja Džefs Beks un Džimijs Peidžs. Taču, lai tu pārāk neskumtu, astoņdesmitajos gados pārizdotajā Rodžera versijā vismaz divas šāds kompozīcijas ir nokļuvušas - "Happenings Ten Years Time Ago" un "Psycho Daisies". Vispār jau Rodžers nav nekāds satriecoši revolucionārs ieraksts - tajā Yardbirds sevi atklāj kā diezgan godprātīgu blūza / boogie ansambli, kura divi izcilie ģitāristi reizēm uzspīd ar savu ģeniālismu, bet pārmērīgi liels uzsvars uz viņu darbību likts tomēr netiek. No abām bonus dziesmām, manuprāt, labākā ir "Happenings Ten Years Time Ago", kas grupu rāda smagākā skatījumā.

"Black Monk Time" ir viens no izcilākajiem plašu publicitāti neguvušajiem sešdesmito gadu ierakstiem, tur nav šaubu. Es būtu pat gatavs pa visu pasauli bazūnēt, ka The Monks bija teju vai izcilākā amerikāņu grupa visā šajā desmitgadē. Un kas par to, ka viņi izdeva tikai vienu albumu, kuru neviens nepirka? Un kas par to, ka viņi spēlēja Hamburgā un nevis štatos? Galvenais ir tas, ka vairāk kā četrdesmit gadus pēc savas iznākšanas "Black Monk Time" joprojām izklausās satriecoši aktuāls un svaigs, bet kā tas izklausījās 1966.gadā, man pat iedomāties grūti - droši vien kā kaut kas pilnīgi nereāls.

Patiesībā es nemaz nezinu, kā tas sagadījās, ka es tiku pie šī Pola Baterfīlda ieraksta. Droši ir tas, ka tas manā krājumā parādījās ilgāku laiku pirms dzirdēju par to kaut ko raidījumā "Saknes" stāstam mūsu tagadējo premjerministru. Es gan neesmu arī tik ļoti pārliecināts, ka tiešām esmu dzirdējis Godmani runājam par Baterfīldu, bet tā man šķiet gan.

Šodien, klausoties Timu Bakliju, es kārtējo reizi pārliecinājos par to, cik labs kopumā ir mans briesmīgi ilglaicīgais projekts - noklausīties visus savas kolekcijas ierakstus, jo epizodiski šādā veidā es uztrāpu kaut kam, kas mani uzrunā par visiem simts un ko es citādi diez vai būtu saņēmies noklausīties. Ņemsim par piemēru šo ierakstu - Tima Baklija debijas albumu. Es nez kāpēc biju pārliecināts, ka tas būs kaut kāds absolūti bezpersonisks folkmūzikas dziesmu apkopojums, banāls un truls šo vārdu vissliktākajā nozīmē, bet praksē tas izrādījās pavisam kas cits. Protams, tikpat labi tas būtu varējis izrādīties nepatīkams pārsteigums, gluži kā tas bija ar Lī Heizlvūdu pirms nedaudzām dienām, taču Baklijs mani patiešām pārsteidza tieši tā, kā es būtu vēlējies tikt pārsteigts.

Droši vien dabā būtu grūti atrast cilvēku, kas "Pet Sounds" neuzskatītu par Beach Boys veiksmīgāko ierakstu, un ja tu šādu cilvēku tomēr atrodi, vari viņu no manis pasveicināt. Ne tāpēc, ka es viņam piekristu, bet tāpēc, ka man patīk nodot sveicienus dažādiem ļaudīm. Bet "Pet Sound" tomēr ir un paliek augstākā virsotne, ko Beach Boys spēja sasniegt. Protams, var gari un plaši spriedelēt par to, vai "Smile", ja Braiens Vilsons to būtu spējis pabeigt sešdesmito gadu otrajā pusē un nevis divdesmit pirmā gadsimta sākumā, būtu kļuvis par lielāku eposu, taču viņam tas tolaik neizdevās un līdz ar to īpašu konkurenci no citu grupas ierakstu puses "Pet Sounds" neizjūt.

Kad Ēriks Kleptons aizgāja no "Yardbirds" un izveidoja "Cream" kopā ar bijušajiem "Graham Bond Organisation" dalībniekiem Džindžeru Beikeru un Džeku Brūsu, radās pirmā rokgrupa, kuru patiešām varēja saukt par "supergrupu" - tādu, kurā ne tikai katrs dalībnieks bija viens no izcilākajiem sava instrumenta meistariem visā rokmūzikas pasaulē, bet vienlaikus katrs no viņiem jau iepriekš bija populāri savu iepriekšējo grupu sastāvos (lai arī Kleptons, kā es nojaušu, leģendārs ģitārists bija jau gandrīz kopš dzimšanas).

Šis Edmondas Šarlas-Rū romāns ir viena no tām grāmatām, kuru izlasīšana līdz beigām man rada zināmu piepūli. Vispār es lasu viegli un parasti gandrīz jebkuru grāmatu viegli "izkožu", bet mēdz gadīties arī tādas grāmatas, kuras man kaut kāda iemesla dēļ nākas sevi piespiest lasīt. Proti, ir pret maniem principiem apstāties grāmatas vidū un pateikt - viss, tālāk nelasīšu, esmu jau izlasījis pietiekami, lai spriestu, ka šis veidojums ir mēsls. Pat, ja man patiešām tā šķiet. Ar filmām - jā, gadās, bet ļoti reti. Ar grāmatām - nekad (vai pareizāk - gandrīz nekad). Bet šis romāns bija viens no tiem, kurus izlasīt tiešām ir grūti. Un ne tāpēc, ka tā būtu kaut kāda "augstā" proza vai - vēl jo vairāk - padibeņu literatūra. Nē, it kā tas ir pilnīgi normāls vairāk vai mazāk nopietns literārs darbs, kas turklāt vēl apbalvots ar prestižo Gonkūru prēmiju. Bet tas ir tik unilkāli garlaicīgs un tā personāži - mani neinteresējoši, ka šī romāna lasīšana man izvērtās par tādu kā cīņu pašam ar sevi.

Kloda Leluša "Vīrietis un sieviete" gluži iespējams, ka ir viena no tām filmām, kuru māksliniecisko vērtību ievērojami aizsedz tās "sabiedriskais statuss". Tā vismaz skaitās, ka sešdesmito gadu jaunatnei "Vīrietis un sieviete" savulaik bija viena no lielākajām filmām *ever* un it īpaši tas attiecas uz tā laika Dzelzs priekškara valstīm, kurās franču kino tomēr spēja kaut cik pārvarēt ideoloģijas uzliktos tabū un ieskatīties pašu kino liegtajā seksualitātē.

"Rūpīgi novēroti vilcieni" ir filma, kas mani šokēja. Tā nav filma, kas lika man sajūsmā spiegt vai pretīgumā raustīt degunu, bet tā ir filma, kas mani šokēja. Patiesībā gan tā nav pirmā reize, kad Čehoslovākijas produktiem ir izdevies tā ar mani izdarīt. Filma stāsta par kādu puisi, kas strādā dzelzceļa stacijā un tajā kļūst par vīrieti. Tieši otrā daļa ir tā, kas mani šokēja. Proti, 1966. gada filmā, kas tapusi austrumbloka valstī ir varonis, kas cieš no priekšlaicīgas ejakulācijas un kas uzmācas dažādām vecākām sievietēm, lai tās viņu pamāca, kā no šīs kaites tiktu vaļā, tai skaitā savu kolēģu sievām. Vēl te ir kāda jauna medmāsa, kas seksuālas rotaļas ar stacijas darbinieku (citu) laikā tikusi pie zīmogu nospiedumiem uz dibena un tagad šiem abiem draud tiesas darbi par vardarbību un/vai zaimošanu. Viss tas piedevām notiek 2. pasaules kara vācu okupācijas laikā. Patiesībā es domāju, ka no šāda stila kino lielā mērā ir ietekmējies Emirs Kusturica (it īpaši savā svaigākajā gabalā "Dzīve ir brīnums"). Filmai gan mazliet pietrūkst dinamikas, taču citādi tā ir viens visai apsveicams veikums un es nebrīnos, ka tā tika pat pie Oskara balvas par labāko filmu svešvalodā. Nē, tie čehi un slovāki tomēr ir divas trakas tautas!

Ar Revolver turpinās Bītlu transformācija. Narkotikas, narkotikas, kas gan cits? Uzreiz bagātinās dziesmu saturs, skaņa kļūst pilnīgi savādāka. Šis ir pirmais viņu albūms, kuru ievada Harisona sacerēta kompozīcija - un turklāt kāda - "Taxman"! Pirmkārt, te nav mīlestības, otrkārt tā ir visai pasmaga, treškārt tai pat ir aktuāls saturs, ceturtkārt - lielisks ģitāru skanējums, kas nerada nekādas retro sajūtas. Otro kompozīciju piedāvā Makartnijs - "Eleanor Rigby" - grūti iedomāties perfektāku dziesmu par mazajiem un nenozīmīgajiem un nelaimīgajiem. Zināmā mērā - Nowehere Man turpinājums. Apliecinājums tam, ka Bītlu dziesmās parādās stāsti un pazūd smukas vārdu virtenes meitenīšu auditorijai. Trešā kompozīcija - Lenons. "I`m Only Sleeping". Salda dziesma, kurā varētu parādīties arī narkotiku noskaņas, pilnīgi iespējams.

Fū, es tomēr neesmu pilnīgi sajucis prātā! Lai gan manī ir attīstījusies tolerance pret Roberta Cimermana mūziku un arī "Blonde on Blonde" man patīk labāk nekā iepriekš, par radikālu ši albūma cienītāju es pagaidām neesmu pārvērties. Protams, atskatoties uz sevi pirms kāda gada, ir lietas, kas man nešķiet skaidras, piemēram, kāpēc man iepriekš nepatika "Rainy Day Woman Nos. 12&35". Šī dziesma, protams, ir mazliet savdabīga. Pirmkārt, ar rindām, kur cilvēkus visdažādākajās situācijās "stouno", turklāt nav skaidrs, vai tas nozīmē, ka tevi "nonarkos", vai ka tevi nomētās ar akmeņiem. Atšķirība diezgan būtiska, ne? Dziesma izklausās, ka tikusi ierakstīta vairāk nekā nenopietnā atmosfērā, ievērojot to, ka pāris reizes Bobs tās laikā gandrīz nevar padziedāt, jo viņam uznāk smiekli (un tā nav demo, bet oficiālā versija!). Albūmā ir vēl vairākas dziesmas, pret kurām mana atteiksme ir izteikti pozitīva, piemēram, "Visions of Johanna", kas gan ilgst septiņas ar pusi minūtes, bet nemaz nav par garu. Vēl man labi ir zināma "Just Like A Woman", kas pati par sevi ir ļoti laba dziesma, bet man ir mazliet apnikusi. Vispār nezinu, kas tieši šajā diskā man nepatīk, varbūt tas, ka tas ir tik garš - 70 minūtes. Varbūt tāpēc, ka Dilans "blondajā" diskā kļuvis pārāk nopietns un "Rainy day woman" ir drīzāk izņēmums, nekā princips.Bet varbūt tur ir kaut kāda cita lieta, īsti nevaru pateikt, bet šo disku es noteikti sev līdzi uz neapdzīvotu salu neņemtu.

Turpinot ekskursiju 60-to gadu garāžas rokā, pievēršos grupas "The Music Machine" vienīgajam īstajam albūmam. Savā laikmetā grupa vislielāko popularitāti sasniedza ar albūma atverošo dziesmu "Talk Talk", kas kļuva par tīri normālu hītu. Šo dziesmu var nosaukt par agrīno pankroku, protams, ar obligāto savam laikmetam ērģeļu izmantošanu un rejošajiem vokāliem. Stilistiski tas ir kaut kas pa vidu starp "The Troggs" smagākajiem gabaliem un "The Animals" ērģēļu pasāžām. Taču šis albūms nav tikai "Talk Talk" bez cita satura. Grupas līderis un dziedātājs (vārdu slinkums meklēt) bija patiešām labs songwriter un viņam padevusies virkne iespaidīgu citu dziesmu - piemēram, "Trouble", "Masculine Intuition", "People in Me", "Wrong" un bonuss "Double Yellow Line". Taču problēma slēpjas tajā, ka Šons Bonivels (tomēr apskatījos vārdu) par drošāku uzskatīja arī vairāku svešu dziesmu izpildīšanu grupas debijas albūmā. Tas mums ir devis pilnīgi sisijīgo "Cherry Cherry" (ko varētu izpildīt arī mazais Donijs Osmonds, ja sagribētu), ciešamu, taču bezmērķīgu bītlu "Taxman" izpildījumu, tradicionālo koverējamo "See See Rider", ko tikai Džons Fogertijs ar Creedence Clearwater Revival varēja padarīt par kaut ko lielāku, bet Bonivels un kompānija ne tuvu nestāvēja CCR nepretenciozajam grandiozumam, patētisku "96 tears" koveru (kurš gan patiesībā īpaši neatšķiras no oriģināla, bet tieši tas arī ir patētiski - koverēt viena hīta zvaigžņu nupat iznākušo hītu) un nesliktu, taču arī ne unikālu "Hey Joe" reprodukciju (šķiet, ka šo kompozīciju ir izpildījis vismaz miljons izpildītāju, bet man personīgi pietiktu ar Džimija Hendriksa versiju vien). Kopumā var teikt, ka ja grupa kārtīgi pieturētos savam netīro garāžas rokeru imidžam un būtu veltījusi mazliet vairāk laika, lai albūmā iekļautu tikai pašas radītās kompozīcijas, "Turn On" varētu būt kļuvis par vienu no sava žanra stūrakmeņiem. Tikmēr faktiski tas spēja kļūt tikai par kādu no palīgakmeņiem un "The Music Machine" nogrima aizmirstībā vēl ātrāk nekā "? and The Mysterians", "Shadows of Knight" un vēl kaudze visādu viņiem līdzīgu "superstāru". Patiesībā žēl - jo gluži bez odziņas šī grupa noteikti nebija.

Reizēm gadās man pieredzēt kaut ko tik šokējošu, ka to nav viegli pārdzīvot. Šī Veras Hitilovas filma varētu būt viens no šādiem gadījumiem. Tā mani pārsteidza patiesībā tikai ar vienu lietu - ar savu eksistenci. Kā tas principā ir iespējams, ka 1966. gadā komunistiskajā Čehoslovākijā varēja radīt šādu kino? Pirmkārt, filma ir nesaistītu un visnotaļ psihodēlisku epizožu virtene, kas aktīvi izmanto dažādus krāsu filtrus, dīvainus efektus un tās galvenās varones - divas jaunas meitenes vārdā Marija - nodarbojas ar vecāku vīriešu pavešanu un apčakarēšanu. Vēl viņas tusē savā istabā, kas ir iekārtota visai dīvaini. Vēl pa brīžam filmā parādās pilnīgi absurdas epizodes - tā kā sākumā, kad viņas kustās ar čīkstēšanas skaņām un viss notiek kaut kā dīvaini manierīgi. Šī filma ir avangardiska, simboliska, pa brīžam smieklīga, pa brīžam nesaprotama (vismaz man čehu valoda ir pārāk vāja, bet nenoņemami franču subtitri īpaši skaidrāku situāciju arī nedara), mazliet bezjēdzīga un galvenais - eksistējoša. Kā jau minēju, tieši pēdējais aspekts mani pārsteidz visvairāk.

Mammas un tēti vienā ziņā bija unikāla hipiju grupa, unikāla savā autentiskajā hipijiskumā, savā ticībā brīvajai mīlestībai, zālītei un brīvībai no visām sabiedrības važām. Un, protams, grupa bija unikāla savā naivumā. Reālajā pasaulē izrādījās, ka viņi visi viens uz otru bija greizsirdīgi, ka viņi nespēja viens ar otru ilgi sadzīvot un daļai grupas dalībnieku (it īpaši "mammai Kasai") tas viss beidzās nebūt ne brīvi, hipijīgi un laimīgi. Taču 1966. gadā, kad grupa ierakstīja savu pirmo albūmu, nekas neliecināja par nākotnes ķibelēm. Grupai izdevās savā pirmajā ripulī iedabūt uzreiz divus izcilus paliekošus muzikālus numurus - "Monday Monday" un "California Dreamin`". Otrā dziesma vispār ir viena no manām 60. gadu iecienītākajām kompozīcijām. Starp pārējām 10 albūma dziesmām ir vēl dažas ļoti uzteicamas kompozīcijas - salīdzinoši jestrais "Straight Shooter", "Go Where You Wanna Go" un antīkā nozīmē iekačājošais "Somebody Groovy". Kopumā stilistiski grupa ir kaut kas pa vidu starp Beach Boys, The Hollies un agrīniem bītliem ar tādu piezīmi, ka grupā ir divas sievietes, līdz ar to vokālajās harmonijās nevienam vecim nav jāspiedz falsetā. Kopumā - ļoti kvalitatīva 60. vidus popmūzika, lai gan, protams, tā patiešām ir "popsa" - no smaguma ne miņas, no muzikālas uzdrīkstēšanās - tāpat.

Kā es nupat izlasīju Vikipēdijā un "All Music Gaidā", izrādās, ka Shadows of Knight ir ļoti ietekmīga Čikāgas blūzroka grupa, kas atstājusi lielu ietekmi uz 70-to gadu britu pankiem. Ja man tas nebūtu pateikts, es nebūtu iedomājies. Man drīzāk būtu šķitis, ka tā ir grupa, kurai katastrofāli trūkst pašsacerētu dziesmu un kura profitē no svešu gabalu koverēšanas, neko īpašu ar tiem neizdarot. Mazliet netīrā garage rokam raksturīgā skaņa, protams, ir ok, bet kaut ko tādu ūberkrutu es šajā bandā tiešām nesaskatu. Jā, viņi koverē tādus populārus gabalus kā "You Can`t Judge a Book by Looking at the Cover", "I Just Want To Make Love To You", "Hoochie Coochie Man", "I Got My Mojo Working" utt., bet kas gan tolaik šos gabalus neizpildīja? "Let it Rock" vispār ir kaut kāds 50-to stila gabaliņš, ko Litls Ričards varbūt spētu pataisīt par kaut paliekošu, bet ne jau Bruņinieka ēnām tas būtu izdarāms. Tur ir arī pāris "oriģinālās" kompozīcijas - "Dark Side", "It Always Happens That Way" un vēl pārītis, bet tās visai minimāli atšķiras no dziesmām ar "ārējiem" autoriem. Man kā bonuss diskam pievienots ir "Someone Like Me", kas neietilpa oriģinālajā platē, bet iznāca tikai kā singls, vispār dziesmai nav ne vainas, ja neskaita vienu kopīgo "Shadows of Knight" mīnusu - minimālo atšķirību starp šo grupu un tūkstošiem citu tādu pašu šī laikmeta mūziķu.

Kaut kā pēdējā laikā man te faktoīdā tikai mūzikas ieraksti parādās, jo neko citu īpaši lielos daudzumos neuzņemu. "96 tears" ir tipisks viena hīta izpildītāja albūms. Tāpat saucās arī grupas vienīgais grāvējs - leģendārā un mazliet sviestainā kompozīcija "96 tears". Pirms visai daudziem gadiem, kad šo albūmu pirmo reizi dzirdēju, es nezināju, ka grupas dziedātājs oficiāli nomainīja vārdu uz "?" (Prince nerullē, jo viņš līdz tam aizdomājās stipri vēlāk), apgalvoja, ka esot marsietis un dzirdot balsis un vienmēr nēsēja saulesbrilles. Žēl tikai, ka izņemot "96 tears" grupai nekā, ko teikt nebija un ka Jautājumazīmes dīvainā tēlainība mūzikā nekur neparādās. Tā vietā tur parādās tādas dziesmas kā "Midnight Hour" - tipisks 60 gadu pops ar šausmīgi sliktu aranžējumu. Vispār vai nu man viņi ir tizlā ierakstā vai misteriāņi bija pārāk tipisks "garage rock" grupējums, lai domātu par to, cik viņu mūzika forši izklausās. Sintiķa darbība šajā albūmā ir visai forša, bet skanējums ir tik ļoti plāns, ka vismaz es neko šeit baudīt nevaru. Visas dziesmas ir īsas un neapnicīgas (16 kompozīciju albūms ir īsāks par 40 minūtēm), bet man visvairāk kaitē skanējuma pliekanums - tas viss izklausās pēc tualetē tapuša ieraksta un arī melodijas nav tā vērtas, lai nīkulīgo skaņas kvalitāti varētu piedot. Varbūt tīri no vēsturiskā viedokļa šī grupa būtu ievērību pelnījusi, bet muzikāli tajā nekā nav.

"Love", "Love", "Love". "Love" is all you need. "Love" live, "Love" live. Life is "Love" and "Love" is live. "Love" me do. There`s lots of songs that one could interpret as praising this band from California, yet there ain`t much to praise it all about. I have no disbelief that the leader of this band - Arthur Lee - did have some sort of a musicial vision, yet at least this record seems to be rather disturbing to me. Lee`s voice totally turns me off, some cool guitar riffs are buried among piles of garbage and there are only a few memorable songs on this record that aren`t completely ruined by the singer`s performance. Why Love is considered to be one of the greatest "Lost" bands of the sixties, is beyond my understanding.

This book is a collection of essays by a Jew that has survived the Holocaust. I doubt that there is a necessity to explain anything in more detail. But a one-liner always looks bad so I`ll try and do my best to express my own attitude. And what is it going to be? I am not particulary interested in essays, and I have read too much on the Holocaust. It sometimes seems to me that every second book in the world revolves around this subject. Ok, I admit that people like Jean Amery probably have little else to write about, I can completely understand him etc., etc. I understand him for refusing to write in German for a long time, I support him changing his name so he wouldn`t sound German, I support even his attitude towards the responsibility for your parents sins. But I still can`t like it. And I have no idea about the purpose of this book. It`s certainly ot entertainment, which is bad for it is what I seek. It`s not saying anything new - like everyone knows enough (or too much) has been said on this subject already. It`s not even dealing with his own enemies. To put it this way: I understand why Amery wrote this book. I don`t understand why I should read it. Maybe I shouldn`t, that would be a good way out for sure. I guess it would be a good idea for the Goethe library to add some tags on the covers of the books stating "Holocaust thematics", just as they do for crime stories. It would save me from reading a lot of the same. Not that I liked other subjects of the German literature that much better anyhow.

The Hollies are virtually unknown in Latvia but it isn`t neither an advantage nor a disadvantage. Among the bands of the British invasion the Hollies don`t stand out as one with a particulary heavy sound. Oh, now, you won`t hear Graham Nash shouting that he can`t get no satisfaction. As for myself I`m not sure whether I prefer bands with a harder or with a softer sound. Probably it differs according to the mood I`m in at the moment of listening to a record. Today "The Hollies" sound perfectly adequate but I`m not raving mad for their poppy sound. "For Certain Because" is certainly my favourite of their records because there`s a lot of pretty songs on it. Examples include "What`s Wrong With The Way I Live", "Tell Me To My Face", "Stop! Stop! Stop!" But the most perfect song on here is "High Classed". It`s just so moody that I can`t find the right words to explain just how much I like it. The melody may be quite a simple one but I don`t give a damn about that. "Peculiar Situation" is a bit too sappy for my taste, although it has a nice chorus. "Ain`t this a peculiar situation? We`re lovers but we don`t make love." Another nice song is "What Went Wrong". Basically this album has amazing vocals, provided mostly by Nash, and a lot of uplifting lightweight bubblegum. "The Hollies" never made a revolution in music, they were never groundbreaking but they surely knew how to make a good album, despite being a bit too sacharine like for me (at worst they are close to "Mannfred Mann". As a matter of fact I like MM some time ago - not Manson but Mann, of course - but listening to their 60s songs is a terrible experience for my ears now).

It`s been ages since I read a book this big in German. And I mean literally ages - at least since my previous life. A modern version of Hamlet, you ask? Gotta have lots of perversion in it, you know what these modern versions are usually like. Strangely this isn`t the case. Edward Allison comes from WW2 with only one leg, and has to remain at the hospital for his mind isn`t really well, but his mother persuades the doctors to let him stay with the family. Everything would be ok, hadn`t Edward due to some strange reason decided that he should solve the mysteries in his own house. Which means - unfold his fathers secret. While he tries to find the truth within himself, his relatives tell him weird stories - for example, the one about the princess of Tripoli that lived from men`s life and managed to remain young for a very long time, and a version of king Lear`s life where he isn`t a hero but a tyrant. Gordon (Edwards father) is a writer and his marriage to Alice collapses when Edward drives him out of his home because of the past. Alice tells Edward, that he isn`t his father`s son and goes on the search for her true lover. While his father (who is Gordon) dies in the hands of the mother who has once again accepted him, Edward slowly comes back to himself, understanding that he isn`t a Hamlet, no matter how he tried to be one. What do I say? Despite the length, it`s an interesting novel, showing the confusion of modern times, having quite a few interesting stories told by the characters on their way coping with themselves.

There once was a Latvian writer/poet named Edvards Virza. And he wrote a really boring book describing a house in the country. There was no plot, there were no real characters, but there was a lot of nature, poetic descriptions and that kind of stuff. And now we have something lika a cover version of that book. I know, of course, that this German poet MLK didn`t know about the Latvian guy and that he probably stole the idea from someone else anyway, but there still is this resemblance. There`s a difference though - she goes a bit higher and describes a whole village. And as for the form - it`s quite interesting: it`s in the form "if I wrote a story about the village, then in the first chapter I would write about..." - something like that. And each chapter describes an exact element, which is interesting and not too traditional. Then there`s this sentence thing - there are close to no stop signs in the text, making it flow like a river. The language used is very smart and delicate, and hard to read for someone who isn`t a native German. If the amount of the book were bigger I would probably be dissapointed, but so I`m not. Although that`s not my favourite kind of literature for sure.

I don`t think that it`s gonna be a surprise to anyone if I told that the film is made after the novel by Ray Bradbury. I liked the book but the film was a huge dissapointment - people who appear to be living in the sixties but act as if they were not, terrible (at least what I think) acting and lots of changes in the plot don`t make a great film for me. No, no, no that`s no way to treat a classic.

Another one of the classics that I thought to need to catch up with. And this one was no disappointment. Elizabeth Taylor and Richard Burton are great as Martha and George - the crazy couple that lives somewhere between reality and fantasies. Only four actors, almost no change of decorations, and still a great movie. Characters don`t act the way one would expect them to, but are we really that predictable and do rules of logic apply to everyday life? I don`t suppose they do.