Brüno

Diezgan ilgu laiku gaidījām, kad beidzot šī filma būs pieejama adekvātā kvalitātē, lai to varētu noskatīties. Beidzot mums apnika gaidīt un izlēmām uzticēties brīnišķajam telecine formātam. Patiesībā tieši Bruno gadījumā tas nav tik būtiski - kādā kvalitātē tu šo filmu skaties. Te tev nav darīšana ar tāda veida mākslu, kur būtu ļoti svarīgi, lai būtu labas krāsas un kristālskaidra skaņa. Gluži otrādi - tieši šādā biedējoši pretīgā kvalitātē šo filmu ir vieglāk noskatīties, jo paši atbaidošākie kadri šādā veidā izskatās daudz maz pieņemamāk.
Man par lielu prieku ažiotāža ap "Bruno" ir vismaz kārtu zemāka, nekā tā bija par Sašas Barona-Koena iepriekšējo titulfilmu "Borat". Toreiz gandrīz visi nedalīti slavēja Koenu par viņa uzdrīkstēšanos, par satriecošo humoru un par nežēlīgo cilvēku truluma atmaskošanu (rottentomatoes to par labu atzina 91% ekspertu). Šoreiz situācija ir nedaudz sarežģītāka - Koens ar "Bruno" iet vēl tālāk, un ja iepriekšējā filmā bija tikai dažas ainas, kas varēja izraisīt nopietnu pretīguma līmeni daudzos skatītājos, tad šoreiz šādu ainu ir jau daudz vairāk.
Saturiski "Bruno" ir gandrīz 1/1 pārspiests "Borata" sižets. Homoseksuālais austriešu modes žurnālists Bruno pēc pamatīgas izgāšanās Milāna modes šovā tiek izslēgts no augstās modes aprites un padzīts no sava darba. Šajos apstākļos Bruno izlemj doties iekarot Ameriku un kļūt par superzvaigzni Holivudā. Līdzi viņam dodas uzticamais viņā iemīlējies asistents, un tas arī viss. Lai tiktu slavens, Bruno izmēģina visdažādākās lietas - labdarību, piedalīšanos TV seriālos, mēģinājumus veicināt mieru Tuvajos Austrumos un pat kļūšanu par heteroseksuāli. Par to arī principā ir šī filma - par to, kā dažādi (lielākoties - bet ne obligāti) reāli cilvēki reaģē uz Bruno šokējoši homoseksuālo personību.
Kur ir šīs filmas galvenais mīnuss?
Pirmkārt, izņemot šokēšanu, neko citu šī filma īsti nepaveic. Bruno saskarsme ar daudziem filmā iesaistītajiem personāžiem ir tikai pretīga un nepavisam ne smieklīga (piem., kas gan smieklīgs ir tajā, ka Bruno novelkot bikses Rona Pola klātbūtnē un tam uzmācoties, Polam tas šķiet pretīgi?). Reizēm es varu atzīt, ka Bruno paša frāzes ir gana smieklīgas, bet viņa sarunu partneri reti kad sagādā kādus smieklu uzplūdus. Nenoliegšu tomēr, ka dažas ainas bija labas - te varu uzslavēt gan āfrikāņu bērna adoptēšanu un tai sekojošo dalību tolkšovā, gan bērnu kāstingu, gan noslēguma "Straight Dave" cage fight. Bet līdzās katrai labai ainai atradās vairākas pilnīgi nekam nevajadzīgas un sasodīti nesmieklīgas - Bruno asistenta Luca tēls bija garām, tuvajos Austrumos viņa luņa dzīšana un Hamas un Hummus sajaukšana bija stulba, intervijā ar Polu Abdulu laba bija tikai sēdēšana uz meksikāņiem, bet pati aina bija pārāk izteikti nemākulīgi iestudēta, aizstāvība pret homoseksuāļa uzbrukumu ar dildo bija mazāk veiksmīga variācija par aizsardzību no cilvēka ar saldētiem augļiem (Monty Python, protams), un tā var turpināt. Mani šī filma nešokēja - to varu atzīt. Tā man neradīja naidu pret homoseksuāļiem (kālab tai tā vajadzētu darīt). Tā man nedeva nekādas jaunas atklāsmes. Vienkārši es šo filmu noskatījos, un tagad varu teikt - esmu redzējis "Bruno". Nekā īpaša šajā filmā nav - faktiski tā ir visai trula komēdija, kuras laikam lielākais pluss ir Koena pārtapšanas spējas - līdzības starp Bruno un Boratu patiešām ir ļoti maz (vizuālas tas ir). Bet pati filma nav īsti tava laika vērta, ja nu vienīgi, lai tu varētu zīmēties, ka esi to redzējis.
2009-08-17
4.5
comments powered by Disqus