Kazhes pierakstu burtnīca

Desmit gadus (kopš vidusskolas laikiem, kad šis autors izpelnījās popularitāti mūsu klases meiteņu vidū) es turējos pretī Paolo Koelju kārdinājumam. Šo gadu laikā es izlasīju aptuveni tūkstoti grāmatu, kuru vidū bija gan izcilas, gan katastrofāli sliktas. No Koelju es izvairījos principu vadīts - kaut kā nešķiet man sevišķi saistoša literatūra, kas patīk meitenēm -cpadsmitniecēm. Varbūt es esmu snobs, varbūt esmu seksists - par to, ja kādam ir šāda vēlme, var izteikties komentāru sadaļā, bet ir man tāda apziņa, ka 16 gadu vecumā literārā gaume visbiežāk nav laba (arī man tā sevišķi laba nebija).
Tomēr principos vislabākais ir tas, ka agrāk vai vēlāk tos var pārkāpt - arī principu nelasīt Koelju. Tomēr tā ir tiesa, ka, lai kaut ko kritizētu, labāk ir to būt pašam pieredzējušam. Protams, ir iespējami izņēmumi - nav nepieciešams mēnesi nodzīvot koncentrācijas nometnē, lai atzītu šādu padarīšanu par sliktu, bet vismaz attiecībā uz mākslu (vai to, ko daudzi par mākslu uzskata) spriešana bez pietiekamas pieredzes lielākoties nav pieļaujama. Atkal te ir vieta atrunām - tas parasti neattiecas uz sliktu filmu vēl sliktākiem turpinājumiem un septīto viena un tā paša draņķīga rakstnieka grāmatu. Bet pilnīgi no nulles kritizēt - tas patiešām ir tizli. Tikām tagad, kad "Alķīmiķi" esmu izlasījis, man ir pilnīgas tiesības nolikt Koelju un viņa daiļradi (arī nelasītās grāmatas). Ok, ar to es varbūt pārspīlēju, bet vismaz man tagad ir tiesības uz savu viedokli par šo rakstnieku (un lasīt visas pārējās viņa grāmatas tikai drošības pēc man tiešām nav vēlmes).
Ko īsti man ļāva izspriest "Alķīmiķis"? Šķiet, ka man ir izdevies saprast, kur slēpjas šī rakstnieka fenomenālā popularitāte. Paolo Koelju, gluži tāpat kā Dens Brauns, ir vihloposs. Proti, tas ir rakstnieks, kas tev kā lasītājam ļauj sajusties lieliski - gudram, skaistam un laimīgam (vai piedzērušam - atkarībā no vihloposa veida). Tur izlasi šādu "Alķīmiķi" un tu jūties, ka tu lasi "nopietno mākslu", tev šķiet, ka tā ir grāmata ar lielisku vēstījumu, ģeniālām domām un bagātīgu tēlu pasauli. Bet patiesībā tur nekā nav. Iešu savos kategoriskajos apgalvojumos vēl tālāk - "Alķīmiķis" ir neizglītota cilvēka "Mazais princis". Ļoti vienkāršā veidā šajā grāmatā tev tiek pasniegtas vērtīgas domas un atziņas, tikai problēma ir tajā, ka tās vērtīgās domas un atziņas nāk no triviālisma un banalitātes apcirkņiem un patiesībā nekādu sevišķu domu tur nav. Tikai tā sauktā "new age" zinātne un filosofija, kas gan savā būtībā ir tukša kā tīkla caurumi.
Īstenībā visu, ko tu vari uzzināt no šīs grāmatas, autors atklāj jau priekšvārdā, līdz ar to tālāko lasīt nav pat sevišķas jēgas. Par ko es nevaru spriest - vai Koelju tiešām pats tic tam visam, ko viņš raksta, vai arī viņš vienkārši ir lielisks veikalnieks (turklāt viņa piekrišana bez maksas izplatīt viņa grāmatas Internetā ir saprotama gan vienā, gan otrā gadījumā). Šādā nolūkā droši vien būtu vērts izlasīt vēl kaut ko no viņa grāmatām, bet es tā laikam nedarīšu. Zinu, ka viens no viņa konkurentiem "filosofiskajā litetaratūrā" - Verbērs - savi noteikti tiešām uzskata par pravieti. Verbēram gan ir viena priekšrocība - viņš vismaz apzinās, ka arī "nopietnajā" literatūrā ir nepieciešams kāds nenopietnības elements, pretējā gadījumā tavs patoss pārvērtīsies par ziepju burbuli (lai arī viņa humors ne vienmēr ir labāks par pārspīlēto nopietnību), bet Koelju ir tik nopietns un tik liriski pareizs, ka man tiešām gribētos viņa grāmatā starp lappusēm ielīmēt kādu fotogrāfiju no žurnāla "Princese" vai uzrakstīt uz lapas malas kādu "Brüno" citātu.
Protams, muļķīgi, ka es tagad nodarbojos ar šīs grāmatas nomelnošanu - ja tu ietilpsti Koelju fanu pulkā, šis ieraksts tev tikai liks mani ienīst vairāk, ja tev šis rakstnieks simpātisks nešķiet - tad man nav arī jēgas tevi vēlreiz pārliecināt, ka viņš nav ģēnijs. Taču no otras puses - kālab gan lai es tev - Koelju fanei (fanam?) - tagad izdabātu? Ja es uzskatu, ka šis rakstnieks ir blēdis, es to varu skaidri un gaiši pateikt. Un ja tu tālab mani necienīsi - neko darīt.