Kazhes pierakstu burtnīca

Tā nu ir sanācis, ka "Mans kaimiņš Totoro" ir vispār pirmā japāņu multfilma, ko esmu redzējis pilnā garumā. Neuzskatu sevišķi par šausmīgi aizspriedumainu (nezinu gan, vai ir cilvēki, kuri sevi par tādiem uzskata), un pilnīgi noteikti jau ilgāku laiku nekādu mentālu šķēršļu, kas man liegtu iepazīt kaut ko no šī mākslas paveida, nav. Kaut kādā mērā laikam esmu mazliet par vecu, lai mani būtu skāris japāņu animācijas bums - pokemoni un digimoni Latvijā ienāca, kad tiem biju jau par lielu, kamēr tas anime paveids, kas pamatā šķiet paredzēts tīņu uzbudināšanai ("Sailor Moon" u. tml.; apzinos, ka šajos jautājumos esmu aizspriedumains, bet... whatever), man šķita mazāk saistošs nekā sacensības sinhronajā peldēšanā (proti - itin nemaz), un kaut kādā mērā tas ir veicinājis, ka arī kvalitatīvākas japāņu multfilmas tā arī nenonāca manā redzes lokā. Un tā nu beidzot 2021. gada janvārī krustojās mani un Totoro ceļi.

"Sievietes uz nervu sabrukuma robažas" ir viena no trakajām Almodovara filmām - tām kinolentēm, kur visi tēli ir spridzinošas emociju bumbas, situācijas ir gaužām mazticamas un tu pat sevišķi necenties sevi pārliecināt par to, ka uz ekrāna notiekošais nav iespējams. Varbūt tas šeit nav gluži tik radikāli jūtams kā Los amantes pasajeros.

Agotas Kristofas triloģijas otro daļu neizdevās iegūt elektroniskā formātā, līdz ar to pasūtināju vien to grāmatas veidā, kas patiesībā arī ir itin jauki. Atgādināšu pirmās daļas sižetu - vārdā nenosaukta kara (faktiski - 2.Pasaules karš) māte savus divus dēlus - dvīņus - nogādā pie viņu vecmammas mazpilsētā, kamēr pati turpina dzīvi lielajā pilsētā (vārdā nesauktā Budapeštā). Zēni ir ļoti apdāvināti, bet nešķirami viens no otra. Viņi veic dīvainus vingrinājumus, pastāvīgi trenējas un "studē", lai arī skolā neiet. Mamma un viņu mazā pusmāsa iet bojā. Nomirst vecmamma. Viens no brāļiem un viņu tētis dodas pāri robežai uz Rietumiem. Tētis neizdzīvo, brāļi tālāk dzīvos šķirti.

Iespējams, esmu bijis pret Koenu nepamatoti kritisks - lai arī joprojām mani nesajūsmina viņa izvēlētais skanējums astoņdesmitajos gados, vairums tā ēras dziesmu citu izpildītāju versijās man galīgi nešķiet labākas. Jā, sintīpops ir diezgan salkans, taču ar visām "ping" tipa skaņām Koens spēj uzburt noskaņu, un tas bieži ir galvenais.

Kā rūdītam pārdaugavietim, man būtu jākaunās, ka līdz pat 30 gadu vecumam nebiju noskatījies "Šķērsielu". Kā nekā, dzīvoju netālu, reizēm gadās tur pat braukt cauri, bet vienīgo Latvijas filmu, kas ieguvusi Eiropas Kinoakadēmijas balvu, redzējis nebiju. Fui, fui, fui man!

Vai tu zināji, ka grupa "Tumsa" savos pirmsākumos spēlēja lēnu un drūmu elektroniku un tikai līdz ar Mārtiņa Freimaņa atnākšanu tā kļuva par hitu mašīnu, kas sarūpēja tev un man tik mīļas dziesmas kā "Katram savu Atlantīdu", "Lietus dārzs" un "Kad Ēģiptē sniegs" (2013.gada nogalē, bet Piramīdas nav nosnigušas!)?

Nezinu, cik gadu garumā es nespēju saņemties noskatīties šo filmu. Manī tomēr dzīvo kaut kādi aizspriedumi, ar kuru pārvarēšanu tik viegli neiet. Piemēram,aizspriedums pret japāņu animācijas filmām. Tu vari man skaidrot simtiem reižu, ka anime var būt māksla un nevis tikai "Sailormoon" stila sviests (ja nu kas - neesmu redzējis nevienu Sailormoon sēriju, līdz ar to patiesībā neesmu kvalificēts, lai to sauktu par sviestu), bet man ir to ļoti grūti pieņemt.

Nezinu, kā tas ir sanācis, ka neesmu lasījis Ivlina Vo romānu, kam pamatā ir šī filma. No otras puses - varbūt tā arī ir pareizi. Visā var saskatīt likumsakarības. Un man ļoti patīk izteikties mīklaini.

Lai arī fizika mani patiesībā interesē visai ierobežotā mērā un nekas neliecina, ka tā varētu jebkad manā dzīvē spēlēt lielāku lomu kā tagad (ja neskaita tos riebīgos ierobežojumus, ko fizikas likumi uzliek manai dzīvei), Stīvena Hokinga "Īsi par laika vēsturi" vajadzēja izlasīt kaut tīri ķeksīša pēc. Ko lai saka - tagad šis ķeksītis ir, īsti gan nezinu, ko ar to tālāk iesākt. Neapgalvošu, ka man būtu pilnīgi skaidrs šīs grāmatas fenomens - kādā veidā tas notika, ka šī grāmata tika pārdota 10 miljonos eksemplāru (kā jaunāka izdevuma ievadā izcelts - vairāk nekā Madonnas "Sex"). Vai patiešām pasaulē būtu 10 miljoni cilvēku, kurus interesētu populārzinātniskā stilā izskaidrotas atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar Lielo sprādzienu? Ok, es saprotu tos viltīgos gājienus, kas veikti, lai "bring it down to the masses" - izmantot ilustrācijas, neizmantot formulas (vienīgā formula, kas grāmatā parādās, ir e=mc2, kas droši vien tīri vizuāli ir pazīstama pat vairumam Amerikas laukos dzīvojošo hillbillies), izskaidrot sarežģīto vienkārši. Ja kas - pats par sevi šāds piegājiens, manuprāt, ir ļoti sakarīgs, arī LU pasniedzējs profesors Freivalds mēdza studentiem uzsvērt, cik svarīgi ir spēt sarežģītu jēdzienu izskaidrot tantiņai pieturā.

Līvu otrajā albumā grupas sastāvs ir sekojošs: Ainars Virga, Jānis Grodums, Guntars Mucenieks, Aivars Brīze un Dainis Virga. Ieraksta pirmās piecas kompozīcijas ir vēl no Ērika Ķiģeļa rakstītā materiāla (dziesmu cikla nosaukums - "Kurzemei - saules ceļš"), bet pārējās četras - veltījums Jānim Rudzutakam. Ja pieņem, ka tu līdzīgi man varētu nezināt, kas tas tāds - Jānis Rudzutaks, tad varu nedaudz tevi apgaismot ar Wikipedia atrodamu informāciju. Jānis Rudzutaks bija revolucionārs, jaunības dienās - LSDSP biedrs, no 1907.gada līdz 1917.gadam izcieta sodu spaidu darbu veidā. Pēc februāra revolūcijas Rudzutaks sadraudzējās ar Ļeņinu un ieņēma dažādus vadošus amatus Padomju Savienībā - ilgus gadus faktiski bija PSRS Transporta ministrs (tā laika terminos - tautas komisārs). 1937.gadā, kas Staļins sāka kompartijas tīrīšanu no Ļeņina līdzgaitniekiem, Rudzutaks bija viens no tiem, pret ko vērsās viņa darbība. Notiesāts par piederību trockismam un spiegošanu nacistiskās Vācijas labā, Rudzutaks tika nošauts 1938.gada 29.jūlijā. Pēc Staļina nāves reabilitāts. Atbilstoši kāda cita Ļeņina līdzgaitnieka darbiem, tieši Rudzutakam atbilstoši Ļeņina plāniem vajadzēja kļūt par PSRS vadītāju pēc viņa nāves.

Līdz ar Ulmaņa un Voitišķa aiziešanu un Graubas un Krēslas atnākšanuKaut kad astoņdesmito gadu otrajā pusē "Jumprava" pārtapa no bērnišķībās grimstoša ansambļa daudz fatālistiskākā un episkākā grupējumā. Un tas ir labi, jo "Jumpravas" spēks pilnīgi noteikti nav dziesmās par mākoņiem, bet gan skaņdarbos ar ambiciozi grandiozām sintezatoru partijām, ar monotonumu un vienveidību. Nevar gan teikt, ka grupas skaņdarbi būtu ļoti atšķirīgi viens no otra - ne velti šī ieraksta ievadošā kompozīcija "Lidmašīna" ir diezgan izteikts slavenās "Ziemeļmeitas" aizmetnis, bet man vismaz patīk šī ieraksta noskaņa - sakāpināti dramatiska, atbilstoša tam laikam, kad šis ieraksts tapa. Daudzi skaņdarbi šajā ierakstā ir simtprocentīgi elektroniski, un kopumā tas skan daudz pārliecinošāk kā grupas debijas veikums. Tiesa, ar pāris iebildēm - man nav īstas pārliecības, ka hard rock tādā stilā kā "Sprādze" būtu īsti nepieciešama "Jumpravas" tēla sastāvdaļa. Tāpat man nav īsti skaidra attieksme pret šo ierakstu noslēdzošo "Preses dziesmiņu", kurā "Jumprava" sadarbojas ar ikonisko dziesminieku Kasparu Dimiteru. Ne tāpēc, ka mana attieksme pret pašu Dimiteru ir neviennozīmīga, bet tāpēc, ka "Preses dziesmiņa" drusku krīt laukā no ieraksta kopējās noskaņas (tāpat kā "Sprādze") - šķiet, ka man ne pārāk iet pie sirds "Jumpravas" mēģinājumi variēt savu stilu. It kā jau ir pietiekoši inčīga šī dziesma ar Dimiteru, kas dzied "varbūt reiz piedzims sivēns tīrs un balts", bet vienlaikus - kaut kas tur nevaid gluži tā, kā man to gribētos.

Nekad līdz šim nebiju klausījies "Agatu Kristi", jo kaut kas man lika domāt, ka man šī grupa nevarētu patikt. Velns viņu zina, kas man radīja šādas asociācijas, bet tās izrādījās absolūti aplamas, jo vismaz grupas debijas ieraksts man patīk tik ļoti, ka vairāk būtu pat grūti.

Grupas AVIA nosaukums atšifrējas kā "Anti-vokāli instrumentāls ansamblis", un jau par šādu nosaukumu vien grupa manās acīs varētu izpelnīties pāris plus punktus. Muzikāli šis ansamblis, kas izauga no citas (kā runā) visai interesantas grupas - "Странные игры" - būtu saucams par padomju "Madness". Proti, tā ir grupa, kas spēlē mūziku, kura ir daļēji saucama par ska, daļēji - par new wave, daļēji - par sintīpopu, un daļēji - par vienkāršu balagānu. Līdz ar to Latvijā šādus ansambļus droši vien sauktu par sviestroka izpildītājiem. Pie grupas ietekmēm noteikti vajadzētu minēt vēl arī 10CC, jo ir neiespējami, klausoties šīs grupas dziesmu "Я не люблю тебя", nedomāt par 10CC "I`m not in Love".

Pēc ilgāka pārtraukuma atkal noskatīta viena no "obligātā saraksta" franču filmām, vienlaikus - viena no salīdzinoši nedaudzajām šī saraksta filmām, kuras vispār ir iespējams atrast. "La Lectrice" jeb "Lasītāja" nekādi nav saistīta ar citu visai līdzīga nosaukuma filmu - The Reader un ar grāmatu Der Vorleser arī nē. Būtiskākās atšķirības:

Par "Interior Design", kas savā būtībā ir liftu mūzikai pielīdzināmas kvalitātes ieraksts, tomēr vienu labu lietu varu teikt - tā iespaidā brāļi Maeli beidzot apsēdās pārdomāt dzīvi un atzina, ka viņi ir pārvērtušies par totāliem sūdabrāļiem, uz pieciem gadiem pazuda no mūzikas skatuves, lai deviņdesmitajos gados sāktos grupas atdzimšana.

Desmit gadus (kopš vidusskolas laikiem, kad šis autors izpelnījās popularitāti mūsu klases meiteņu vidū) es turējos pretī Paolo Koelju kārdinājumam. Šo gadu laikā es izlasīju aptuveni tūkstoti grāmatu, kuru vidū bija gan izcilas, gan katastrofāli sliktas. No Koelju es izvairījos principu vadīts - kaut kā nešķiet man sevišķi saistoša literatūra, kas patīk meitenēm -cpadsmitniecēm. Varbūt es esmu snobs, varbūt esmu seksists - par to, ja kādam ir šāda vēlme, var izteikties komentāru sadaļā, bet ir man tāda apziņa, ka 16 gadu vecumā literārā gaume visbiežāk nav laba (arī man tā sevišķi laba nebija).

Jau pēc pirmajām šīs filmas sekundēm man radās sajūta, ka esmu to jau iepriekš redzējis, un visai ātri izrādījās, ka tā arī patiešām vairāk vai mazāk bija. Proti, kā atklājās, šī filma ir nedaudz pagarināta versija vienai no "Dekaloga" sērijām, turklāt vienai no tām, ko es biju noskatījies - proti, sērijai par tēmu "though shalt not commit adultery". Dažas ainas gan bija pamainītas, citas - izvērstas garākas, bet kopumā tā bija tā pati filma. Un līdz ar to - arī tikpat laba, tikai nedaudz garāka, vienīgi īsajai versijai, manuprāt, bija nedaudz labākas beigas.

Šī ir viena no tām filmām, ko man iepriekš būtu bijis ļoti daudz iespēju noskatīties un kuru es tomēr līdz pat vakardienai redzējis nebiju (kā nekā tā bija viena no droši vien mazāk kā 10 filmām, kas atrodama manu vecāku VHS krājumā). Un droši vien - labi ka tā, jo droši vien iepriekš man šī filma nebūtu šķitusi pieņemama - mana puritāniskā audzināšana un regulārie baznīcas apmeklējumi līdz pat nesenam laikam man liedza izbaudīt mākslu, kuras morāle ne gluži atbilda Romas katoļu baznīcai pieņemamajai. Ok, te es, protams, mazliet meloju, bet tā ir tiesa, ka mana attieksme pret "tikumu" mākslā kaut kad (nezinu - kādos apstākļos) piedzīvoja zināmas pārmaiņas, un līdz ar to nākas arī pārskatīt šādas tādas vērtības.

Par Grema Grīna pēdējo romānu - "Kapteinis un naidnieks" - man ir ļoti grūti saprast vienu - vai tā ir vai nav domāta kā grāmata jauniešiem. No vienas puses, virkne elementu tajā ir diezgan tipiski šāda stila literatūrai, no otras - grāmatas morāle ir tradicionāli Grīnam netradicionāla - cilvēku tikumus viņš nevērtē gluži pēc vispārpieņemtajiem kanoniem, un līdz ar to nav brīnums, ka šīs grāmatas galvenais pozitīvais varonis ir diezgan izteikts blēdis. Lai gan viņš sevi sauc par kapteini (vismaz grāmatas sākumā), viņa patiesais rangs armijā ir bijis zemāks nekā paša sev piedēvētais, viņam ir desmitiem vārdu, visu mūžu viņš iespēju robežās izvairās no maksāšanas par vienalga ko un faktiski viņš ir ļoti tipisks avantūrists. Taču viņa dzīvē ir vieta ļoti īpatnējai mīlestībai - mīlestībai pret par sevi jaunāku sievieti, kura dzīvo pastāvīgās bailēs un kura vairāk par visu vēlas būt māte, taču pateicoties sava bijušā mīļākā "gādībai" par tādu nekad kļūt nevarēs. Viņas bijušais mīļākais ir personāžs, ko parasti šajā grāmatā sauc par "Sātanu" - grāmatas galvenā varoņa Viktora (Džima) tēvs. Jā, es līdz šim nepieminēju, ka galvenais varonis - tas, no kura skatpunkta grāmata ir veidota - nav vis Kapteinis, bet gan zēns, kuru viņš vinnē no tā tēva triktraka spēlē (vai šahā - abu iesaistīto personu viedokļi šajā jautājumā dalās). Rezultātā puisī ir gan sava tiesa no Kapteiņa, gan no tā principiālākā ienaidnieka - jau pieminētā Sātana, kas arī ir puikas tēvs. Man pat ir diezgan grūti šo grāmatu klasificēt - tā nav īsti piedzīvojumu romāns, tā nav īsti pamācoša, vispār grūti teikt, kas tā ir un kas tā nav, taču laba tā ir - te nu man jāsaka, ka Grīns laikam patiešām bija teju vai izcils rakstnieks, visu cieņu viņam. Šis nav labākais viņa romāns, ko līdz šim esmu lasījis, tomēr katrā viņa grāmatā var atrast daudz, ja tikai meklē.

"Ein kleines bisschen Horrorschau" ir Die Toten Hosen albums, kas balstīts uz Entonija Bērdžesa leģendārā romāna "Mehāniskais apelsīns" un Stenlija Kubrika tāda paša nosaukuma filmas. Iedomāties Kampino un viņa bandu šādu izcilu vīru kompānijā man vismaz ir grūti, līdz ar to zināmas aizdomas, ka šī tēma DTH varētu izradīties par smagu, ir neizbēgamas. Cita lieta, ka paši toten hosen bija piedalījušies Vācijā kaut kādā teātra iestudējumā par to pašu tēmu, un tā kontekstā arī tika radīts vairums šīs plates dziesmu.

Par Džonija Keša ierakstiem esmu konstatējis, ka pat labākie no tiem nav sevišķi labi. Un ko tad varētu gaidīt no tāda ieraksta, kuru neviens par vienu no viņa labākajiem albumiem dēvēt nemēdz? Pareizā atbilde - vēl mazāk. Astoņdesmitie gadi (kā šķiet) bija slikta dekāde ne tikai rokmūzikas klasiķiem, bet arī aizdomīgiem kantrī dziedoņiem tādiem kā Kešs. Šis ieraksts gan apliecina pie reizes to, ka rokmūziķiem šis bija draņķīgs laiks - te vienā dziesmā piedalās arī Pols Makārtnijs un es neko labu viņam teikt nevarētu.

Šis romāns ir turpinājums (nosacīti) "Dirka Džentlija holistiskajai detektīvaģentūrai". Nosacīti tāpēc, ka sižetiski turpinājums te ir diezgan minimāls - kopīgi ir tikai trīs personāži, divi no kuriem ir labākajā gadījumā trešā plāna varoņi, un tāpat arī grāmatas pasaule diezgan lielā mērā atšķiras no tās, kas bija pirmajā, lai arī vienojošā doma "if it can`t be possible done, it must be done impossibly", kas, starp citu, parādās arī Hitchhiker`s Guide sērijā.

"English Rebel Songs" bija pirmais ieraksts, kurā Chumbawamba vispār atteicās no jebkādiem instrumentiem un paļāvās uz tikai dziedāšanu. Ievērojot to, ka neviens no grupas dalībniekiem (vīriešiem - sievietes ir ok) nav nekāds superdziedonis, ir skaidrs, ka zināmi ierobežojumi šī ieraksta kvalitātei ir. Bet no otras puses, zinot to, ka "English Rebel Songs" ir dažādu laikmetu angļu protesta dziesmas, nebūtu nemaz kaut kāda baigā kvalitāte no šī ieraksta jāgaida - tās ir dziesmas, ko tu ar saviem čomiem dziedi mītiņos, mājās, krogū vai darbavietā, lai paustu savu attieksmi pret notiekošo vai nenotiekošo, un neviens negaida, ka ostas strādnieks būs jaunais Karūzo. Ja to tomēr novērtē kā muzikālu ierakstu, tad tas nepavisam nav sevišķi labs - kā jau minēju nekādas smalkas vokālu harmonijas no šī ansambļa (vismaz šajā ierakstā - mūsdienu akustiskā Chumbawamba ar a capella dziesmām tiek galā ļoti pat labi) gaidīti būtu muļķīgi, līdz ar to tikai dažas dziesmas, kuras mini albumā ir labāk nostrādātas, ir kaut cik baudāmas tradicionālajā šī vārda izpratnē.

"Shove it" ir pirmais albūms, kuru Rodžers Medouss Teilors (Queen bundzinieks, ja nezināji) izdeva zem zīmola "The Cross". Faktiski gan šis ir viņa solo albūms un vēlākie grupas "The Cross" dalībnieki tā ierakstā nemaz nepiedalījās, toties šeit vismaz nedaudz piedalījās citi "Queen" dalībnieki - Fredijs Merkūrijs dzied "Heaven for Everyone", bet Braiens Mejs plosa ģitāru roķīgajā "Love Lies Bleeding".

Šīs grupas nosaukums bez šaubām ir izprotams kā "Kails Reigans" un nevis kā kaut kāds kails ierocis, tur nav šaubu, un šajā sakarā var teikt, ka vismaz nosaukuma ziņā šī grupa visvairāk līdzinās maniem mūžīgajiem elkiem - "Beigtajiem Kenedijiem". Skanējumā viņi gan Kenedijiem īpaši nelīdzinās, lai arī šie skaitās pietiekami ietekmīga amerikāņu pankroka grupa.

Neviens nopietns Makkas fans šo ierakstu neuzskatīs par vienu no viņa labākajiem veikumiem. Es neesmu nopietns Makkas fans, bet tāpat to par tādu neuzskatu.

Oficiāli šis skaitās pēdējais Iron Maiden zelta ēras ieraksts, kas iezīmēja atvadas no šīs lieliskās smagā roka blices slavas gadiem (ko pastiprināja grupas ģitārista Džonsona aiziešana pēc "Septītā dēla septītā dēla" ierakstīšanas). Taču šajā ierakstā Dzelzs Jaunava vēl rāda sevi labākajā gaismā. Pazīstamākā šī ieraksta kompozīcija ir visnotaļ astoņdesmitajiem raksturīgā un tomēr ļoti spēcīgā kompozīcija par prāta zaudēšanas tēmu - Can I play with Madness (video zemāk).

Klausoties kārtējo "Kino" albūmu, varu saskatīt vienu izteiktu šīs grupas plusu un mīnusu. Pluss ir tās diezgan lipīgās melodijas. Mīnuss ir šausmīgā vienveidība. Šķiet, ka Viktora Coja balss tembrs un dziedāšanas maniere varētu būt pie vainas - viņš visas dziesmas izpilda gandrīz vienādi.

"Nuovo Cinema Paradiso" tiek uzskatīta par vienu no 20. gadsimta priekšpēdējās desmitgades labākajām itāļu filmām, ne velti tā 1989. gadā saņēma Zelta globusu, Oskaru un BAFTA balvu kā labākā filma svešvalodā.

"Zivs vārdā Vanda" oficiāli ir atzīta par vienu no visu laiku smieklīgākajām komēdijām. Pārliecinies pats: Rottentomatoes tā ir 100% svaiga, IMDB novērtēta uz 7.7, tā figurē daudzos sarakstos ar visu laiku labākajām komēdijām (un reizēm - pat kopumā labākajām filmām), tomēr, manuprāt, tās reputācija ir nedaudz pārspīlēta. Jā, tā patiesi ir ļoti laba komēdija ar perfektu scenāriju, lieliskiem personāžiem, labiem aktieriem utt., tomēr uzskatīt to par Džona Klīza un Maikla Peilina karjeras virsotni, pārspējot Braiena dzīvi un Svēto grālu - tā, manuprāt, ir jau zaimošana. Tas būtu līdzvērtīgi, kā teikt, ka "Slowhand" ir Erika Kleptona labākais albūms, neuzskatot par vajadzīgu pieminēt viņa dalību "Cream".

"Broadway the Hard Way" ir Frenka Zappas versija par Brodvejas mūzikla tēmu. Protams, ka Zappas mūzikls pēc definīcijas ir muzikāli ļoti sarežģīts, tekstuāli - asas parodijas pilns. Man personīgi vislabāk patīk ievadošais grandiozais "Elvis Has Just Left The Building". "Elvis has just left building/Those are his footprints right there/Elvis has just left building/To climb up the heavenly stair." Lieliska dziesma. Turpinājumā notiek "Planet of the baritone women" - catchy as hell. Daži gabali gan mani atstāj izteikti "aukstu", piemēram riebīgu sintezatora skaņu bagātinātā "When the lie`s so big". Toties pseido kantrī-dū vops gabalā "Rhymin` Man" ir vienkārši lielisks. Vēl es ne pārāk saprotu repojošo Zappu dziesmā "Promiscuous" (teksts gan varbūt ir smieklīgs un šokējošs, bet tas neglābj to no tizla 80to gadu repa gabala skanējuma). Viena no albūma virsotnēm ir parodija par Maiklu Džeksonu un viņa ādas krāsu "Why don`t you like me", kurā meistarīgi iepīta "Billie Jean" tēma un tiek apgalvots, ka "Jermaine is a negro". Vēl viens vērā ņemams skaņdarbs - Police "Murder By Numbers" džeziska kaverversija, kuru dzied Stings. Labā stilā ir arī albūma nobeigums - "What Kind of Girl" - stāsts par prostitūtu, kurai patīk televīzijas kristiešu priekšā mesties ceļā, šajā dziesmā iepīts arī bītlu "Strawberry fields forever". Doma tam visam veidojumam ir ņirgāties par ASV politiķiem (konkrētiem), tikai problēma ir tāda, ka es tak neko nezinu par 80. gadu beigu politiku štatos, līdz ar to daudz kas man absolūti nešķiet interesants un tikai melodijas un aranžējumi spēj manās acīs šo lietu glābt. Bet tie to ne vienmēr izdara.

Ceļojošie Vilburiji ir viena no visu laiku dīvainākajām supergrupām. Gadās jau visādi gadījumi, kad vienā grupā savācas izcili mūziķi no dažādām apvienībām, taču reti tie ir tādas raudzes mūziķi kā Vilburijos. Turklāt galvenā īpatnība ir tāda, ka 5 šīs grupas dalībnieki pirms (un 4 no viņiem arī pēc) tam bija savu apvienību līderi, nevis kaut kādi fona mūziķi. Džefs Linne ar stingru roku vadīja "Electric Light Orchestra", Toms Petijs dabiski, ka dziedājā iekš "Tom Petty & The Heartbreakers", Boba Dilana vārds vispār komentārus neprasa, Džordžs Harisons jau 20 gadus vadīja veiksmīgu solo karjeru, bet Rojs Orbisons vispār bija leģenda jau kopš 50-tajiem un "Pretty Woman" laikiem. Tad nu šie 5 nebūt ne zaļie vīri ņēma un ierakstīja vienu kopīgu albūmu ar kantrijīgām bugī-vugī pop dziesmām. Galvenais plates grāvējs bija ievadošais "Handle With Care", pēc kura iznākšas singla veidā Rojs Orbisons visai drīz nomira, ir ļoti melodiska un atmiņā labi paliekoša dziesma, kurā Džordžs Harisons (tās dominējošais autors) parāda, ka 80. gadu beigās viņš savu pulveri vēl nav izšāvis. Nākamā kompozīcija "Dirty World" demonstrē Bobu Dilanu daudz tīkamākā veidā, nekā esmu pie viņa pieradis - kā stilīgu, mazliet nejauku, foršu veci. "Rattled" ir agrīnā rokenrola stilā ieturēta kompozīcija, kuru es nezinu, kurš no grupas dalībniekiem dzied, izklausās, ka tas varētu būt Linne. "Last Night" ir ne sliktāks "Last Night", nekā 15 gadus vēlāk radītā "The Strokes" pēdējā nakts (izklausās pēc Petija). "You`re not alone anymore" ar garantiju dzied Rojs Orbisons, jo viņa salkani vecišķo balsi ne ar ko sajaukt nevar, un, ja viņam vienmēr būtu šāda pavadošā grupa, viņš varētu būt mūsdienās daudz respektētāks, nekā ir faktiski. "Congratulations" ir vēl viena Boba Dilana kompozīcija, šoreiz tāda nopietnāka un skumjāka. "Heading for the Light" ir otrais Harisona veikums, noteikti vājāks par "Handle with care". "Margarita", kā varētu spriest, atkal ir vēl viens Linnes veikums, bet tad Bobs Dilans piedāvā vēl vienu savu produktu - "Tweeter and the monkey man", tādu tipisku blūza stiliņā ieturētu stāstu par kaut kādu sviestu, riktīgi foršs iekačājošs gabaliņš. Un visubeidzot disks beidzas ar "End of the line", kas ir Toma Petija pieliktais punkts albūmam un kuras videoklipā ir ļoti skumjš un tukšs Roja Orbisona krēsls. Iespējams, Vilburiji nav nevienam no šiem mūziķiem karjeras augstākais punkts, taču noteikti atmiņā viņiem pašiem šis projekts ir palicis visgaišākajos toņos.

Terry Gilliam certainly takes his time in directing films. In thirty years that he`s been in the business he has directed just 11 films, with two out of those being Monty Python films, while the two most recent films came out just last year. I am now actually pretty close to having seen all of his works - only "Tideland" (the latest film that hasn`t been actually released yet) and "Twelve monkeys" remain on my "to see" list, so I guess I can call myself pretty comprehensively educated in Terry Gilliam`s filmmaking. I had quite a lot of trouble getting this film in question, for it isn`t particulary popular and the first version of it I got was in Russian. Then I said to myself - who on earth would want to watch a Terry Gilliam film in some crappy translation? Not me, for sure. So I deleted it and completely forgot about this. But now, almost a year after my last unsuccessful attempt to watch it I managed to get this film once again, and this time in much better quality. Alas, I was hugely dissapointed when I found out that this version of the film was in fact... in French. Damn! Anyhow I decided to watch it even in French, for I doubted that I ever would find an English version. But some ten minutes into the film I thought to myself - why don`t I check whether the film doesn`t have a second audio track. And it did have a separate audio track in English indeed. And there was much rejoicing. So now I`ve seen "Baron Munchausen" in English. What is this film about? It`s about Munchausen, of course - the fool who tells his stories about strange adventures he has had. Now he`s old and wrinkled and his companions are just like him, but his heart is still young and still burning and he`s still capable of great deeds. And the world`s fastest man, Bernard, is played by Eric Idle. That`s positive. The film isn`t just funny, just like any Gilliam comedy it leaves you with questions and who cares that this is supposed to be a film for the entire family. In fact it`s quite similar to some other Gilliam`s works - most notably "Jabberwocky", "Time bandits" and "The Brothers Grimm". I can`t say that it`s the absolutely best film of his career, but it`s good enough for me.

I remember close to nothing about this book, only that it was written as a modernized version of the original "Confessions" (by J.J.Rosseau if I`m not wrong). I also seem to remember that it was a life story of a man, and that when he was little the woman who was paid for to nurse him used to put him to sleep by sucking on his tiny weenie (if I`m not going crazy and imaginating that). The man became a filmmaker supposedly, and I supposedly liked this book, but I didn`t like it more than words can say.

This film is considered a masterpiece in goth film-making, and it`s no wonder since Tim Burton himself is the father of all goths. "Edward Scissorhands", "Corpse Bride", "Sleepy Hollow" and other films prove his perfect sense for the dark arts and dark fairytales. Therefore I expected "Beetle Juice" to be a weird kind of comedy. Yet it proved to be quite a conventional film. That`s if you don`t count the underworld, ghosts reading a book called "A Handbook for the recently deceased" and other typical goth stuff. In terms of story the film was interesting enough but I somehow think there was something done wrong about it - a great idea turned out to be quite a boring film. I don`t really know what I didn`t like about it but in the context of Burton`s better works "Beetle Juice" doesn`t shine at all. The "Betelgeuse" character itself wasn`t particulary great if you ask me. And you should ask me for it`s me who`s talking and it`s you who`s listening. I did like the goth chick though. Goths rule! I would have invited her for my birthday party if I had a chance to do that. It was Winona Ryder playing Lydia, the goth chick. Did I mention the story? I suppose not. Alec Baldwin and Gene Wilder are a perfectly normal couple that somehow dies in a car accident and returns to its house in form of ghosts. They would presumably have lived happily ever after if they hadn`t a family of yuppies moved into their house and tried to change everything around it. So the couple asks the excentric Betelgeuse for help to get rid of the living. I suppose they shouldn`t have done that.

It`s been some 15 years since I last seen this film. Maybe less. But not much less. Therefore I partly watched it for the first time. A cast of Tom Cruise and Dustin Hoffman is an impressive one (although back then Dustin was much more of a famous actor than Tommy-the-pretty-boy). Tom plays Charlie who after the death of his millionaire father doesn`t get what he expected and the money is left to his retarded (actually "idiot savant") older brother Ray whos existence he didn`t even know about. So Charlie kidnaps Raymond hoping to get some part of the money from him. Or he doesn`t kidnap him, `cos Ray can`t really be kidnapped. He`s weird, you see. And he can`t get away from his routine. The best things about this film are that it doesn`t get too sugary, that it doesn`t have a silly happy end or a really tragical ending, and acting is brilliant as you could probably guess. I also liked the song with the opening titles. Probably it ain`t the best film ever made but a very good one for sure.

Despite the fact that Aitmatov is considered one of the best writers of the former Soviet Union this book left me cold. It probably was a sign of something when it was written, it would probably provoke some people, but nowadays it seems more dated than those 80`s pop songs "Duran Duran" loved to perform so much. The plot is quite advanced - it combines the unifying story of Akbara the she-wolf and her he-wolf with a very long name, apart from it there`s the life of an idealistic man who`s been thrown out of a christian seminary because of his new vision of god, then there are two shepards - a good one and a bad one (the good one is named Boston, while the other`s name was too complicated for my memory, I`m no expert of Kyrgiz names after all). All characters in the book seem somewhat flat, especially it goes for the inserted part about Jesus and Pilate (it can be clearly felt that Aitmatov thought of himself as the new Bulgakov). As a matter of fact the only thing I got from this book was a pessimistic feeling just because it`s very depressing, apart from that it seems a bit dull and boring, which clearly isn`t a particulary good sign of anything. Preachiness and dated content ruined everything for me.

Our excursion in the German literature continues. We enter one of the weird rooms. Its entitled `Thomas Bernhard` - and provides us enough material to break our heads. Four plays can be found in this collection of works. "A party for Boris" is the most unpredictable one - out of the 16 characters 15 have no legs. Most of the time one of them - The Good One talks a strange monologue which is directed towards Boris - her husband and her servant that has legs unlike everybody else. "The ignorant and the lunatic" is the most boring of those plays - there`s absolutely nothing going on but a doctor telling lots of stuff about diseases. "The hunting society" is about a wife of a dying general and a writer playing cards and discussing the life. Last but not least there`s "The power of the habit" is about a circus director named Caribaldi who forces four of his artists to practise a musical quintent for two decades, never achieving a perfect performance, and always complaining. What`s weird about these plays - it`s the language. I`m not really sure even - is it poetry or prose. It`s something in the style of Samuel Beckett, only less intriguing. On the other hand, maybe it`s elss intriguinging because I already have read Beckett - I`m not really sure for how much time absurd plays can attract ones interest.

This is a memory from the joyful days of childhood. Everybody loves Roger Rabbit, when he`s little. And not without a reason - this film is a perfect example of usage of mixed animation and live actors. There are toons in this world, there are people, there are those, that follow Mohammed (no, don`t think about the latter category). So, the owner of the Acme company is murdered by a toon and Roger Rabbit is blamed for that for that guy played pattycakes with his wife. A toon hating cop tries to solve the case. The plot isn`t very smart, and that`s not a problem, it`s a movie for children, for christsake! But what counts is that it features cartoon characters from both Warner Brothers and Disney production - you can actually see Duffy Duck and Donald Duck sharing the same stage. But the humor isn`t particulary great. Except for a few funny sexual references most jokes fall flat for me. No, I must admit that it sounds funny "Is that a rabbit in your coat or are you just happy to see me?" - I don`t know how this was admitted in a family movie, or: "I have the lust of a fifty year old but a dinky of a three year old". That`s - if you`re in for animation, watch it; otherwise - beat it.

Honor the Sabbath Day - it`s what this film tells us to do. I don`t really get what this has to do with Saturday but I guess there`s no reason why I should honor that day less than I honor any other day. Janusz is celebrating X-mas with his family and has just taken off his Santa Clauses costume when his phone rings. It`s his former lover Ewa that wants to meet him. He tells the family that somoene`s trying to steal his car and leaves them. It turns out that Ewas husband is missing, and she together with Janusz goes on looking for him. But in fact he`s not missing, he has left Ewa several years ago, and she simply was too lonely and wanted to spend the Christmas night with Janusz (no, I don`t mean sex by that!). The film is really strange, there`s a naked man that quite appears on the screen dragging a christmas tree behind him and saying "Where is my home?" The whole search makes absolutely no sense, for there`s nobody that can be found. The only reason why I rated this one lower than the previous parts of the film is that I had already seen 3 parts of the Decalogue before and this one didn`t shake me very much.

What is the second commandment? Do you know the answer to this question? It says that Thou shalt not take the name of the Lord thy God in vain. And what is this film about? Is it about appliance of religion in modern society? No, it isn`t. There`s Dorota who`s husband is in a very bad condition in the hospital and who wants him to get well once again. But she also has a lover, and she`s pregnant from him. She knows that if her husband will get well she`ll have to make an abortion, but if he`ll die she`ll lose him (logical, isn`t it?). Then there`s the Consultant - an old doctor who treats Andrzej (Dorotas husband) and who`s life isn`t a particulary happy one. He spends his time telling every day a part of his loss of his family to a woman that makes food for him and cleans his room. He`s not the kindest person in the world, but neither is the most unpleasant one. To end this review I want to say, that after having watched 3 parts of the Decalogue I`m still entertained and planing to watch more.

After a long break I decided to give another chance to Krzystof Kieslovsky`s "Decalogue". This time I chose the part that told us not to commit adultery. It doesn`t mean that I was planning to do just that and to understand why I shouldn`t do it I watched the film. Anyway, there`s Tomek - a young boy who spends most of his free time when not working at the post peeking through a looking glass at Magda - a woman from a neighbouring house. She can`t do much without him noticing, he never misses her making love to Roman. Tomek uses every chance to meet her, but without much success. When he tells her that he has been peeking on her for quite a long time she invites him into her apartment. Magda tries to prove him that it`s not love what he`s feeling towards her, but she fails at that. Tomek cuts his wrists, and now it`s Magda who wants to see him. In the end his final words to her are: "I don`t peep at you any more". And I liked the film, it`s sad just like every part of the Decalogue is (as far as I know) but it`s very powerful in it`s minimalism.

Unikāli - recenzija par manu vienu no visu laiku mīļākajām grāmatām tā arī nav tapusi. Kas to gan būtu varējis gaidīt.

Many years have passed since I last saw it. Then it seemed kinda boring, too depressive and everything that goes with it. Now I say that it is truly great. A little sight on to the plotline - a scientist triest to transplant a part of humans genitals onto a dog but in an unexpected way the dog turns into a man. Where the problem lies - he becomes much worse as a man than he was as a dog. It seems possible that soon I will add it to my list of favourite movies.

Lately I`ve been into Jan Svankmajer, and this here is the first full-feature film by him I`ve seen. It`s an adaptation of `Alice in Wonderland` by Lewis Carroll. And it is a strange adaptation indeed - all the characters except for Alice herself are animated and they don`t look really pretty. And the action doesn`t take place in some magic forest - on the contrary everything happens in some ugly house. From the aesthetical point of view it`s a masterpiece - never before have I seen something like this. For example, the catterpillar that is in fact a sock with false teeth sitting on a mushroom that is being used to patch socks is quite impressive and so is the teaparty featuring the Mad Hatter and the March Hare both of whom are not only insane but also quite unlike Carroll might have thought them to be. On the negative side the film is not very much entertaining, especially in the beginning.

Krzystof Kyslovsky did this while still in Poland somewhere in nineteen-eightees. I don`t really know why he made films the 10 commandments but that`s just what he did (the summary length of the film is somewhere around 10 hours but since the episodes are not that much connected they can be also viewed one apart from another. In this first episode a son (at the age <10) of a Polish computer freak (in the eighties, man!) who`s fond of technics himself discovers the meaning of death on his way turning to God. If I got it right God was portrayed by some dude who looked quite homeless and who was burning a fire by a lake during the whole film. Nobody ever told that he was merciful and that he loved anybody (God I mean). The film is very powerful in its form where dialogues are rare and expressions and silence express much more than words. I am ready... if you know what I mean.

A parody on 2 things - "Peter and the Wolf" by Prokoffiev and on "Carnival of the Animals" by I-don`t-know whom. The texts are totally hilarious while the music is not particulary great - what could one expect from mocking Prokoffiev? It`s not about the music anyway. I surely don`t know how one could listen to this stuff on a regular basis but as an occasional listen it`s quite a lot of fun.