The Napoleon of Notting Hill
"Notinghilas Napoleons" ir viena no īpatnējākajām antiutopijām, ko man ir nācies lasīt. Čestertons līdz šim man bija pazīstams kā (nebaidos teikt) izcilā "Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena" autors, tālab agrāk vai vēlāk man bija vienkārši fiziski nepieciešams izlasīt vēl kādu viņa grāmatu, un šī konkrētā, cik zinu, tiek uzskatīta par vienu no viņa labākajām.
Grāmatas stāsta par simts gadus tālu Londonas nākotni (kas mūsu izpratnē sanāk vairāk vai mazāk tagadne - proti, periodu ap 2000.gadu). Nekādi tehnoloģijas brīnumi Čestertonu neinteresē, tā vietā viņš apraksta nākotni, kurā ir praktiski sairusi valsts iekārta un valda kaut kas līdzīgs anarhijai (šī vārda pozitīvajā nozīmē), taču vēl pastāv monarhija, kura gan vairs nav pārmantojama, bet gan vienkārši monarhs tiek izvēlēts nejauši. Un kad par karali izvēl Oberonu Kvinnu, kura vienīgā interese dzīvē ir plēst dumjus jokus, sākas visai liels sviests. Proti, šis karalis izdomā, ka jāatjauno vēsturiskais statuss Londonas rajoniem, kuri savulaik ir bijuši patstāvīgas vienības, un līdz ar to katram rajonam tiek noteikts vecajais, izveidoti goda sardzes tērpi, ģērboņi utt. Vairums izvēlēto vecajo un londoniešu šo karaļa pigoru par pilnu neņem, bet puisis, kas kļūst par Notinghilas vadītāju, izrādās nereāls sava kvartāla patriots un sāk konfliktēt ar apkārtmītošajiem, kuri neciena absurdās nupat ieviestās senču tradīcijas un kuri nav tādi patrioti kā viņš. Un tad sākas karš (jāpiezīmē, ka Čestertona pasaulē kari jau kādu laiku ir izmiruši - neko līdzīgu WW1 un WW2 viņa pasaule nav pieredzējusi) - tradicionāla stila karš ar zobeniem, zirgiem utt.
Kā jau var nojaust, viss šis romāns ir viens liels farss. Tā nav nopietnā stila antiutopija, kuras autors pievēršas sirdi plosošiem jautājumiem, bet gan vienkārši grāmata, kura mani kā lasītāju cenšas sasmīdināt. Ne vienmēr veiksmīgi, un ne vienmēr saistoši - jāatzīst, ka "The man who was Thursday" man patika nesalīdzināmi labāk. Šis konkrētais romāns tikām nav slikts, bet līdz debesīm tas pilnīgi noteikti nesniedzas.
Grāmatas stāsta par simts gadus tālu Londonas nākotni (kas mūsu izpratnē sanāk vairāk vai mazāk tagadne - proti, periodu ap 2000.gadu). Nekādi tehnoloģijas brīnumi Čestertonu neinteresē, tā vietā viņš apraksta nākotni, kurā ir praktiski sairusi valsts iekārta un valda kaut kas līdzīgs anarhijai (šī vārda pozitīvajā nozīmē), taču vēl pastāv monarhija, kura gan vairs nav pārmantojama, bet gan vienkārši monarhs tiek izvēlēts nejauši. Un kad par karali izvēl Oberonu Kvinnu, kura vienīgā interese dzīvē ir plēst dumjus jokus, sākas visai liels sviests. Proti, šis karalis izdomā, ka jāatjauno vēsturiskais statuss Londonas rajoniem, kuri savulaik ir bijuši patstāvīgas vienības, un līdz ar to katram rajonam tiek noteikts vecajais, izveidoti goda sardzes tērpi, ģērboņi utt. Vairums izvēlēto vecajo un londoniešu šo karaļa pigoru par pilnu neņem, bet puisis, kas kļūst par Notinghilas vadītāju, izrādās nereāls sava kvartāla patriots un sāk konfliktēt ar apkārtmītošajiem, kuri neciena absurdās nupat ieviestās senču tradīcijas un kuri nav tādi patrioti kā viņš. Un tad sākas karš (jāpiezīmē, ka Čestertona pasaulē kari jau kādu laiku ir izmiruši - neko līdzīgu WW1 un WW2 viņa pasaule nav pieredzējusi) - tradicionāla stila karš ar zobeniem, zirgiem utt.
Kā jau var nojaust, viss šis romāns ir viens liels farss. Tā nav nopietnā stila antiutopija, kuras autors pievēršas sirdi plosošiem jautājumiem, bet gan vienkārši grāmata, kura mani kā lasītāju cenšas sasmīdināt. Ne vienmēr veiksmīgi, un ne vienmēr saistoši - jāatzīst, ka "The man who was Thursday" man patika nesalīdzināmi labāk. Šis konkrētais romāns tikām nav slikts, bet līdz debesīm tas pilnīgi noteikti nesniedzas.
2009-08-24
comments powered by Disqus