Kazhes pierakstu burtnīca

I wish I was a hunter in search of different food
I wish I was the animal which fits into that mood
I wish i was a person with unlimited breath
I wish I was a heartbeat that never comes to rest

Vai šīs rindiņas TEV kaut ko izsaka? Man tās asociējas ar tiem laikiem, kad gāju vidusskolā. Ar laikiem, kad klausījos "Guano Apes", "H-Blockx", "Blink 182", "Offspring" un skatījos VIVA. Un, kā jau tas pieklājās Āgenskalna ģimnāzijas skolēnam, uzskatīju "Run Lola Run" skaņu celiņu par teju vai perfektu mūziku, bet Franku Potenti - par seksa bumbu.
Tagad šie laiki ir tālā (vai ne tik tālā) pagātnē, un "Lola rennt" atkārtota skatīšanās lika paraudzīties uz šo filmu ar nedaudz citām acīm.
Jāatzīst, ka laiks nav nācis šai filmai par labu. Tā mūzika, kas deviņdesmito gadu beigās šķita stilīga, tagad tāda vairs nešķiet un šīs filmas mūzika man drīzāk lika justies kā piespiedu kārtā nonākušam kaut kādā "La Rocca" stila iestādē, nevis izjust filmas nereāli augsto adrenalīna devu. Nenoliedzami - dinamikas šajā filmā ir tonnām, un vismaz pusi no filmas 80 minūtēm Lola patiešām skrien, bet patiesībā lielos daudzumos tā visa dinamika ir stipri bezjēdzīga un nevajadzīga, pati situācija jau no sākta gala - idiotiska, un filmas galvenais trumpis ir trīs sižeta attīstības varianti. Ja ne šis piegājiens, vispār nekā no tās nebūtu - un arī jāatzīst, ka šie varianti patiesībā nav ne tuvu tik labi realizēti, kā man savulaik šķita. Lai gan - ja tā padomā - arī pēc pirmās šīs filmas skatīšanās reizes es par to tomēr nebiju tik lielā sajūsmā - vienkārši pēc kāda laika man sāka šķist, ka man šī filma bija patikusi, lai gan patiesībā nekā tik grandioza tajā nebija.
Ja nu kas - filmas premisa ir sekojoša: Lolas draugs Manijs metro aizmirsa maisiņu ar 100000 vācu marku (kuras tolaik vēl bija valūta, nevis tualetes papīrs), kuras pieder viņam pazīstamam bandītam. Ja tuvāko 20 minūšu laikā Manijs vai Lola nespēs naudu atgūt, Manijam būs kirdik. Un Lola tāpēc skrien, lai naudu dabūtu no sava bagātā tētiņa - bankas direktora. Divos sižeta variantos viņiem ir lemta neveiksme, trešajā - viss būs labi (ok, tas ir spoileris no manas puses - bet tāda ir dzīve). Epizodes nav diez ko reālistiskas un vispār veids, kādā filma tiek pasniegta, ir nedaudz par stipru orientēts uz 14-18gadnieku auditoriju, un tagad man "kā vecam vīram" šī filma šķiet pārāk samāksloti sasteigta. Tā nebija varbūt tieši slikta, bet noteikti daudz sliktāka, nekā es biju domājis, ka tā bija.