Genova
Ar filmu "Dženova" var teikt, ka sāku gatavoties festivālam "Baltijas pērle". Kā jau tas man kopumā ir raksturīgi, uz sevišķi daudzām festivāla filmām visticamākais es neiešu, toties festivāla filmu sarakstu izmantošu kā savu kino skatīšanās plānu tuvākajam laikam. Protams, nebūs tā, ka skatīšos tikai un vienīgi šajā festivālā pārstāvētās filmas, bet diezgan augstu to procentu gan.
"Dženova" mani ieintriģēja vairāku iemeslu dēļ, no kuriem primārais, protams, ir pilsēta, kurā norisinās filmas darbība. Kā zināms, Dženovā bijām pagājušajā gadā mūsu Itālijas ceļojuma laikā, un šī bija viena no skaistākajām Itālijas pilsētām, ko mums sanāca apciemot. Un saki vai nesaki, bet redzēt filmā vietas, kurās tu esi bijis, kurās tu esi labi pavadījis laiku un kuras tev kļuvušas mīļas un tuvas, tas tomēr ir ļoti, ļoti jauki. Ne velti arī svaigākajā "bondiādes" filmā mani ļoti piesaistīja tā filmas daļa, kura norisinājās vēl vienā Itālijas pilsētā - Sienā.
"Dženovas" režisors ir Maikls Vinterbottoms, kura vārds man gan šķiet svešs, bet apskatoties viņa filmu sarakstu, jāatzīst, ka viņš tomēr ir ļoti pat zināms. Es līdz šim biju redzējis divas viņa filmas - "24 hour party people" un "A mighty heart", bet viņš ir režisējis arī "9 Songs", "Welcome to Sarajevo", "Wonderland" un dokumentālu drāmu "The road to Guantanamo". Īsi sakot - Vinterbotoms varbūt nav gluži superpopsīgs režisors, bet pietiekami ievērojams gan.
Filmas anotācija un treileris man lika gaidīt, ka "Dženova" būs tāds kā spoku trilleris, par meitu, kuru vajā viņas mirušās mātes spoks (pēc ģimenes pārcelšanās uz Dženovu). Izrādījās, ka tā daļa par spoku varbūt arī ir patiesa, bet filmas žanriskā piederība - ne gluži. Proti, šī ir diezgan grūti definējama filma, kurā tev it kā regulāri šķiet, ka nupat varētu kaut kas nejauks notikt, bet patiesībā nekas tāds arī nenotiek. Bet tas nenozīmē, ka "Dženova" būtu spriedzes filma - sakāpinātas adrenalīna devas te nebūs, filmā viss notiek ļoti ikdienišķi, gandrīz vai kā "Let the right one in" ar tās ikdienišķajiem vampīriem.
Nedaudz uztraukties par filmas kvalitāti man lika Kolina Fērta līdzdalība tajā, atveidojot mirušās sievietes vīru (jāpiezīmē, ka filmas varoņi ir angļu-amerikāņu ģimene, kurā Fērts ir angliskā puse, bet abas meitas - amerikāniskā). Fērts man allaž šķiet pārāk pareizs, pārāk garlaicīgi anglisks, pārāk stīvs. Bet šajā filmā viņš iederas ļoti organiski un viens no filmas galvenajiem trikiem ir tās diezgan lielā atslābinātība - varoņi šeit savas emocijas nepārspīlē, drīzāk otrādi.
Filma man patika, sajūsmu varbūt tā neradīja, bet bija pietiekoši saistoši, laba atmosfēra, savdabīgi bija apskatīties, kā Vinterbotoms redz Dženovu (pilnīgi atšķirīgi no tā, kā šo pilsētu redzējām mēs).
"Dženova" mani ieintriģēja vairāku iemeslu dēļ, no kuriem primārais, protams, ir pilsēta, kurā norisinās filmas darbība. Kā zināms, Dženovā bijām pagājušajā gadā mūsu Itālijas ceļojuma laikā, un šī bija viena no skaistākajām Itālijas pilsētām, ko mums sanāca apciemot. Un saki vai nesaki, bet redzēt filmā vietas, kurās tu esi bijis, kurās tu esi labi pavadījis laiku un kuras tev kļuvušas mīļas un tuvas, tas tomēr ir ļoti, ļoti jauki. Ne velti arī svaigākajā "bondiādes" filmā mani ļoti piesaistīja tā filmas daļa, kura norisinājās vēl vienā Itālijas pilsētā - Sienā.
"Dženovas" režisors ir Maikls Vinterbottoms, kura vārds man gan šķiet svešs, bet apskatoties viņa filmu sarakstu, jāatzīst, ka viņš tomēr ir ļoti pat zināms. Es līdz šim biju redzējis divas viņa filmas - "24 hour party people" un "A mighty heart", bet viņš ir režisējis arī "9 Songs", "Welcome to Sarajevo", "Wonderland" un dokumentālu drāmu "The road to Guantanamo". Īsi sakot - Vinterbotoms varbūt nav gluži superpopsīgs režisors, bet pietiekami ievērojams gan.
Filmas anotācija un treileris man lika gaidīt, ka "Dženova" būs tāds kā spoku trilleris, par meitu, kuru vajā viņas mirušās mātes spoks (pēc ģimenes pārcelšanās uz Dženovu). Izrādījās, ka tā daļa par spoku varbūt arī ir patiesa, bet filmas žanriskā piederība - ne gluži. Proti, šī ir diezgan grūti definējama filma, kurā tev it kā regulāri šķiet, ka nupat varētu kaut kas nejauks notikt, bet patiesībā nekas tāds arī nenotiek. Bet tas nenozīmē, ka "Dženova" būtu spriedzes filma - sakāpinātas adrenalīna devas te nebūs, filmā viss notiek ļoti ikdienišķi, gandrīz vai kā "Let the right one in" ar tās ikdienišķajiem vampīriem.
Nedaudz uztraukties par filmas kvalitāti man lika Kolina Fērta līdzdalība tajā, atveidojot mirušās sievietes vīru (jāpiezīmē, ka filmas varoņi ir angļu-amerikāņu ģimene, kurā Fērts ir angliskā puse, bet abas meitas - amerikāniskā). Fērts man allaž šķiet pārāk pareizs, pārāk garlaicīgi anglisks, pārāk stīvs. Bet šajā filmā viņš iederas ļoti organiski un viens no filmas galvenajiem trikiem ir tās diezgan lielā atslābinātība - varoņi šeit savas emocijas nepārspīlē, drīzāk otrādi.
Filma man patika, sajūsmu varbūt tā neradīja, bet bija pietiekoši saistoši, laba atmosfēra, savdabīgi bija apskatīties, kā Vinterbotoms redz Dženovu (pilnīgi atšķirīgi no tā, kā šo pilsētu redzējām mēs).
2009-09-04
comments powered by Disqus