Wings of Desire
"Wings of Desire" jeb "Der Himmel über Berlin" nenoliedzami ir slavenākā Vima Vendersa filma, līdz ar to ir tikai pašsaprotami, ka agrāk vai vēlāk man to vajadzēja noskatīties. Pamata secinājums, ko guvu no šīs filmas - pagaidām ir vēl par agru. Iespējams, pēc kādiem gadiem es spēšu uz šo filmu paskatīties savādāk, kļuvis pieredzējušāks, kļuvis gudrāks un kļuvis vecāks. Bet patlaban manā izpratnē "Wings of desire" ir viena stipri monotona un nomācoša filma, kas visvairāk līdzinās divas stundas garam dzejolim. Lieki teikt, ka mana attieksme pret poēziju nav nosaucama par entuziasma pilnu.
Ne bez kauna devas, atzīstu, ka dažas minūtes filmas pirmajā pusē es nogulēju. Tā nebija gribēts, bet tā sanāca - tie daudzie liriskie fragmenti iz kategorijas "Wenn das Kind ein Kind war" ļoti labi veicināja miegu, un man īsti turēties pretī tam nesanāca. Pozitīvs apstāklis ir tas, ka pēc nelielas pagulēšanas turpināt filmas skatīšanos bija nedaudz vieglāk.
Par ko īsti ir šī filma? Divi eņģeļi, kas pastāv jau kopš pašiem pasaules pirmsākumiem, skatās uz sadalīto Berlīni savām krāsas neredzošajām acīm un klausās pilsētnieku domas. Viņi nesmādē gan ievērojamus ļaudis (tādus kā pilsētā iebraukušo amerikāņu aktieri, kas slavens kā detektīvs Kolombo), gan pašus ikdienišķākos un nesaistošākos cilvēkus, ieklausoties katra no viņiem galvās. Viens no eņģeļiem nav īsti apmierināts ar savu mūžīgumu un to, ka viņš ir neredzams un nespējīgs nevienam (un nekam) pieskarties, un sapņo, ka viņš varētu kļūt mirstīgs un miesīgs un pavadīt laiku kopā ar daiļo trapeces dejotāju no bankrotējoša cirka.
Kārtējo reizi pārliecinos, ka īsā atstāstījumā filmas sižets šķiet pievilcīgāks nekā pašā filmā, kuras gliemeža tempu tiešām bija diezgan grūti izturēt. Man nav grūti atzīt, ka šī filma ir ļoti skaista uzfilmēta, bet vienlaikus to izbaudīt es nekādi nevarēju. Kas man patika - Nika Keiva uzstāšanās filmā ar pāris dziesmām. Kas nepatika - daudz cita. Atkārtošies - iespējams, paies gadi, un es sapratīšu šīs filmas ģenialitāti. Pagaidām man tā vienkārši šķiet garlaicīga.
Ne bez kauna devas, atzīstu, ka dažas minūtes filmas pirmajā pusē es nogulēju. Tā nebija gribēts, bet tā sanāca - tie daudzie liriskie fragmenti iz kategorijas "Wenn das Kind ein Kind war" ļoti labi veicināja miegu, un man īsti turēties pretī tam nesanāca. Pozitīvs apstāklis ir tas, ka pēc nelielas pagulēšanas turpināt filmas skatīšanos bija nedaudz vieglāk.
Par ko īsti ir šī filma? Divi eņģeļi, kas pastāv jau kopš pašiem pasaules pirmsākumiem, skatās uz sadalīto Berlīni savām krāsas neredzošajām acīm un klausās pilsētnieku domas. Viņi nesmādē gan ievērojamus ļaudis (tādus kā pilsētā iebraukušo amerikāņu aktieri, kas slavens kā detektīvs Kolombo), gan pašus ikdienišķākos un nesaistošākos cilvēkus, ieklausoties katra no viņiem galvās. Viens no eņģeļiem nav īsti apmierināts ar savu mūžīgumu un to, ka viņš ir neredzams un nespējīgs nevienam (un nekam) pieskarties, un sapņo, ka viņš varētu kļūt mirstīgs un miesīgs un pavadīt laiku kopā ar daiļo trapeces dejotāju no bankrotējoša cirka.
Kārtējo reizi pārliecinos, ka īsā atstāstījumā filmas sižets šķiet pievilcīgāks nekā pašā filmā, kuras gliemeža tempu tiešām bija diezgan grūti izturēt. Man nav grūti atzīt, ka šī filma ir ļoti skaista uzfilmēta, bet vienlaikus to izbaudīt es nekādi nevarēju. Kas man patika - Nika Keiva uzstāšanās filmā ar pāris dziesmām. Kas nepatika - daudz cita. Atkārtošies - iespējams, paies gadi, un es sapratīšu šīs filmas ģenialitāti. Pagaidām man tā vienkārši šķiet garlaicīga.
2009-09-04
comments powered by Disqus