Kazhes pierakstu burtnīca

Kamēr sieva ar draudzenēm dodas uz Stokholmu, izprast, kā īsti funkcionē zviedru ģimene un vai zviedru gardīnes labi iederas darba cilvēka ikdienā, tu izlem uz vienu dienu aizbraukt uz Tamperi. Un kāpēc ne - biļete abos virzienos tev izmaksā nieka septiņus latus, tu nekad neesi bijis Somijā un vēl turklāt tev rodas lieliska iespēja nodoties geocachingam vienatnē.
Lai nordošinātu iespaidu autentiskumu, tu pat neapsver variantu apmesties viesnīcā. Variants ir tikai viens - kaučsērfings.
Sākotnēji tu piesakies kā viesis vienam alternatīva paskata somu puisietim, taču tas izrādās plāno naktī doties uz kaut kādu performanci, kurā plāno palikt līdz pat rītam un pamatīgi pielieties. Tu viņam vari piebiedroties, bet sevišķi nevēlies. Tad tu sarunā, ka paliksi pie meitenes, kuru sauc, ja nemaldies, Katrīna.
Tā kā brauciens ir īss, tu īpaši nedomā par to, kādas mantas ņemsi līdzi (skaidrs, ka ļoti maz), bet vairāk velties ģeoslēpņu atlasīšanai. Sākotnēji domā, ka izmantosi pasaulē askētiskāko ģeoslēpņotāja GPS instrumentu - maģisko Holux, taču tad izrādās, ka nāksies domāt citu variantu. Tu jau esi principiāli gatavs samierināties, ka slēpņosi tikai ar kartes palīdzību (nedaudz riskanti), bet tad izdodas no viena lieliska drauga, ko sauksim šeit par Zin, aizņemties Pocket PC. Un tālab kartes sagatavo ļoti paviršas.
Tad divas dienas pirms tavas izbraukšanas, couchsurfing meitene tev iedod kurvīti, sakot, ka viņa esot saslimusi un diez vai paspēs izveseļoties. Varbūt tā ir, varbūt tā nav - to tu droši vien nekad neuzzināsi. Bet skaidrs, ka steidzami jāmeklē citas naktsmājas. Aizraksti veselai virknei cilvēku - vienīgajiem Tamperes kaučsērferiem-geokešeriem, divām skūtgalvainām lesbietēm, arī mazāk kolorītām personām, bet tikai tādiem cilvēkiem, kas tev šķiet interesanti. Drošības labad iesvied info par savu situāciju arī atbilstošā foruma sadaļā. Gandīz visi tev dažādos veidos atsaka, līdz beidzot no foruma atraksta viens spāņu (vēlāk tu noskaidrosi - portugāļu) puisis, kas tev var dot naktsmājas. Varbūt tas īsti neatbilst domai iepazīt nacionālo kolorītu, bet vismaz tev būs naktsmājas.
Pienāk sestdiena, kuras vakarā tev jāizbrauc. Tu jau esi morāli gatavs braucienam, izrakstījis visu nepieciešamo informāciju, kad saņem meilu no vēl viena cilvēka, kas piekrīt tevi izmitināt - meitenes vārdā Evelīna. Tu jau raksti viņai meilu, kurā paskaidro, ka paliksi pie Mario (tā sauc portugāli), kad tu pēkšņi pārdomā, un rezultātā tu piezvani Evelīnai un paziņo, ka būsi pie viņas un tāpat paziņo Mario, ka nebūsi pie viņa. Vēlāk tu secināsi, ka šis bija pareizs lēmums.
Pēdējais sagatavošanās darbs - iepildīt mp3 atskaņotājā somu mūziku. Bez metāla uz Somiju braukt, protams, ir aizliegts, bet tev nav noskaņojuma kaut kam pārāk smagam, tāpēc izvēlies pa albumam no divām folk metāla grupām - "Finntroll" un "Korpiklaani", kā arī viena progrokera - kādreizējā grupas Wigwam dalībnieka Pekas Pohjolas ierakstu "Mathematician`s Air Display".
Tad tu aizved pie vecākiem Čipi un dodies uz lidostu. Mugursomā nav gandrīz nekā - tīra veļa, viens plāns džemperis, guļammaiss un paka ar barankām (par kuru tu nezini, vai to drīkst ienest lidmašīnas salonā). Interesantā kārtā šajā laikā (sestdienas vakarā) visi lido uz Somiju - desmit minūšu intervālā ietilpst viena Airbaltic lidmašīna uz Helsinkiem, viena uz Tamperi, un vēl viena Ryanair - arī uz Tamperi. Tu, protams, lido ar pēdējo, kurā sakāpj lielākā tiesa piedzērušo somu un apstulbušo krievu (abas šīs kategorijas vēlāk skaļi plaukšķinās, lidmašīnas piezemējoties). Vēl paspēj paklausīties, kā informatori desmitiem reižu sauc cilvēkus, kuri nevēlas iekāpt lidmašīnā uz Maskavu, apskatīties uz pirmrindniekiem-rindā stāvētājiem (tu allaž apbrīno cilvēku noslieci stundu stāvēt rindā, lai ātrāk varētu iekāpt lidmašīnā un ierasties galamērķī reizē ar tādiem sliņķiem-sēdētājiem kā tevi). Un tad - aiziet uz Somiju.
Tamperes lidosta tevi pārsteidz ar savu līdzību šķūnim - pāris telpas (diezgan nolaistas), daži darbinieki, divi veikali. Un autobusa biļete par 6 eiro uz pilsētu. Tā kā attālums ir tikai 15 kilometri, tas ir dārgi. Vēlāk tu gan uzzini, ka ir arī lētāks (lēnāks) autobuss - par 4,1 eiro, bet to tu šajā vakarā izmantot vairs nevari. Bariņā ar latvijiešiem, sakāp autobusā, un drīz esi pilsētas centrā. Zvani Evelīnai, pavēsti, ka esi pie dzelzceļa stacijas. Izrādās, ka viņa ir domājusi, ka tu ieradīsies rīt, bet tā nav problēma, jo viņai tāpat ir brīvs vakars, un viņa būs klāt pēc 20 minūtēm.
Kamēr tev ir nedaudz laika, izlem aiziet atrast pirmo slēpni. Ceļš tevi aizved līdz tiltam pāri upei, kuras nosaukumu tu nepacenties noskaidrot, zem tilta tu diezgan ātri atrodi slēpni (kamēr Pocket PC mēģina sazināties ar satelītiem). Tad dodies atpakaļ uz staciju un pēc pāris minūtēm ir klāt arī Evelīna, kas ieradusies ar auto. Uzzini, ka viņa no centra dzīvo pietiekoši netālu un ka uz turieni varēsi iet arī ar kājām (kas tevi kā taupīgo latvieti, protams, iepriecina). Tiec aizvests uz Evelīnas vienistabas dzīvokli, kurā tu pirmo reizi, būdams "civilizētajos rietumos" sastopies ar "parastā cilvēka" dzīves apstākļiem. Proti, tev šoreiz nav darīšana ar glauniem mākslas vēsturnieku vai projektu vadītāju, kura dzīvoklī, tu sajūties mazs un pelēks, bet ar pavisam vienkāršu cilvēku, kas strādā neinteresantu un slikti atalgotu darbu (un ne tāpēc, ka šis cilvēks būtu stulbs, neizglītots vai ar noslieci uz alkoholismu, bet vienkārši tāpēc, ka arī TUR ne visiem dzīve sastāv no medusmaizes vien). Un tā tev ir ļoti vērtīga pieredze.
Uz citas nots tu ievēro, ka Evelīnai istabā pie sienas ir "The ministry of silly walks" plakāts, un uzzini, ka tiec izmitināts tieši tāpēc, ka tavā aprakstā minētas simpātijas pret Lidojošo cirku un Duglasa Adamsa grāmatām (līdzīgi kā tu parasti izvēlies izmitināt cilvēkus, kuriem ir dārgs tas, kas tev ir tuvs). Tā kā Evelīna tev atļauj aizņemties viņas velosipēdu, tu dodies nelielā vakara geocaching izbraucienā uz Tamperes ziemeļu galu. Brauciena gaitā tu atrodi divus slēpņus, vairākas reizes kabatdators pazaudē sakarus ar satelītiem un koordinātas uzkaras (lai arī virs tevis nav koku un debesis ir skaidras). Vēl vienu slēpni tu, iespējams, atrodi, bet neriskē pa tumsu bāzties dobumā, kurā tikpat labi kā slēpnis varētu atrasties arī, piemēram, lapseņu pūznis (jo neliela līdzība ir). Otrā pusē dobumā tu redzi kaut ko tādu, kas ārēji atgādina kartupeli, bet tu neesī isti drošs, vai tas ir dīvains konteineris vai kaut kas tev netīkams. Tā kā vienīgā lampiņa ir Pocket PC apgaismojums (jāatzīst, kā lukturis tas funkcionē labāk nekā kā navigators - vajadzētu tev tomēr apgādāties ar pašam savu GPS ierīci), tu izlem slēpnim atmest ar roku. Vēl pāris slēpņus tu neatrod, jo karte un GPS apgalvo pilnīgi atšķirīgas lietas. Un vispār ir jau vēls un arī vēss (jau tev iebraucot pilsētā gaisa temperetūra bija 10 grādi, bet tu esi šortos), un tu izlem atgriezties naktsmītnes vietā. Lai arī Tamperes reljefs nav no līdzenajiem, tu atpakaļ tiec pietiekoši ātri un pat bez īpašām grūtībām atrodi pareizo māju un pareizās durvis.
Tad kādu stundu nopļāpā ar savu namamāti par šo un to - viņas trīs mēnešu strādāšanu Liepājā, "konservējot" baznīcu, tavu kaučsērfošanas pieredzi (tu viņai esi pirmais viesis, tātad viņai šādas pieredzes nav nemaz), somu folkmetālu, hokeju, vispār - standarta tēmas, paralēli malkojot tēju. Un tad - marš gulēt, jo no rīta tev paredzēta nopietna tūre pa pilsētu. Dīvāns, kurš tev tiek atvēlēts, gan varētu būt nedaudz garāks, bet tu jau esi pieradis pie visa kā, tālab iemiedz gana labi. Un naktī tev rādās sapnis, kurā tu skaties iepriekš neredzētu filmu, kur vienā no lomām ir Maikls Peilins (ar lielu bārdu).