Kazhes pierakstu burtnīca

Raksturīgi tavam dzīves ritmam, tu pamosties vēl pirms septiņiem. Tomēr traucēt namamāti, kuras gulta atrodas tajā pašā istabā, nevēlies, tāpēc kādu stundu savā nodabā lasi pirmo Gabriela Garsijas Markesa romānu „La Hojarasca”. Ap astoņiem arī Evelīna ir augšā un izrādās, ka viņa ir nākamais upuris tavām mistiskajām spējām apaukstēt Couchsurfing izmitinātājus – Evelīnai sāp kakls un viss liecina, ka viņa šodien no mājas neizies. Tālab tu, ātri iedzēris rīta tēju, dodies dienas gaitās, šoreiz – kā kājāmgājējs. No brokastīm atsakies, skaidrojot, ka vēl nevēlies ēst – un tie pat nav meli. Turpmāko pāris stundu laikā tu nograuz atlikušo puspaciņu baranku (pirmo pusi tu apēdi vēl vakar Rīgas lidostā), paralēli slēpņodams.

Lai būtu labāk apgādāts ar slēpņiem dienas plānam, tu vēl šajā rītā, izmantojot Evelīnas interneta pieslēgumu, esi norakstījis koordinātas četriem papildu slēpņiem. Pirmo tu atrodi pavisam viegli – tas ir ievietots bērzā dīķī, kas atrodas tikai dažus simtus metru no tavas naktsmītnes vietas. Ar otro – izvietoto pie Viinikan kirkko jeb Vīnikas baznīcas, tik labi tev nevedas. Kārtējo reizi GPS sāk zaudēt savienojumu, tā ka tu nekad nezini, kur tu patlaban atrodies un tu nekādi nevari saprast, kas ir tas „pieturai tuvākais” objekts, kurā tev būtu jāmeklē slēpnis. Ja tā ir domāta egle (sanāk pēc koordinātēm), tad nav skaidrs, kur tur var būt konteineris. Ja atkritumu konteineris – tev ir vienalga, kur tur varētu būt slēpnis, tu to nemeklēsi. Jāpiezīmē, ka ar GPS tev problēmas būs visas turpmākās dienas garumā, tāpēc katru reizi pie katra slēpņa atzīmēt, ka „GPS atkal ne vella nedod”, droši vien nav vērts. Reāli tas tev noderēs ne vairāk kā pie 1-2 slēpņiem, bet arī tos tu visticamākais būtu atradis tāpat. Skaidrs ir viens – vajadzēja Rīgā sagatavot lielākas detalizācijas pakāpes kartes, tad arī meklēšana būtu vienkāršāka, kamēr tavas „pārskata kartes”, kur centimetram atbilst 100 metri, ir labas tikai tiktāl, cik nonākt pareizajā apvidū, bet slēpņa meklēšanā vai nu tevi izglābj trāpīgs hints, vai arī neizglābj nekas.

Uz centru tu ej pa aplinkus ceļu, mēģinot iekļaut maršrutā iespējami vairāk slēpņu, vairumu no kuriem augstāk minēto iemeslu dēļ tev nebūs lemts atrast. Vienīgais veiksmes punkts ir pie parkā pie mini ezeriņa ar nosaukumu Sorsal. Tad tu dodies uz dzelzceļa staciju, kurā esošajā tūrisma birojā ir Tamperes ģeoslēpņošanas sākuma punkts. Iepriekšējā vakarā jau esi apskatījies, ka tūrisma birojs svētdienās ir atvērts no 9:30, taču šorīt konstatē, ka šāds laiks ir norādīts tikai angliskajā uzraksta versijā, kamēr somu aprakstā minēts cits sākuma laiks – 11:00. Tas arī, kā tu secini, ir īstais, līdz ar to stacijā tu vēl centīsies atgriezties pirms pieciem (biroja slēgšanas laika – abās valodās), lai tomēr paviesotos šajā slēpnī, kura apraksts tevi ieintriģēja.

Tam seko pastaiga pa Tamperes centru – kā jau tu nojauti iepriekšējā vakarā, arhitektūras ziņā neko grandiozu un pārsteidzošu tu šeit neredzēsi. Vēsturiski Tampere nekad nav bijusi pārmērīgi bagāta pilsēta – tā uzcelta vien 18.gadsimta pēdējā ceturksnī un 19.gadsimtā izauga par industriālu centru, kamēr kultūras centrs šī pilsēta nekad nav bijusi. Turklāt vēl jāņem vērā apstāklis, ka Somijas ietilpšana Krievijas impērijā līdz pat 1917.gadam īsti neveicināja tās pilsētu uzplaukumu un izgreznošanu. Katrā gadījumā tagad Tampere ir ļoti sakopta, tīra un kopumā patīkama pilsēta. Tā ir tāda veida pilsēta, kurā tu vari jauki pavadīt brīvdienas, staigājot pa plašajām zaļajām zonām, izbaudot to iekļaujošos ezerus un meklējot slēpņus. Tikām ēkas šeit lielākoties ir orientētas uz funkcionalitāti, un staigājot pa Tamperes centra ieliņām vēlmes ik pēc mirkļa ķerties pie fotoaparāta tev tomēr nebūs. Centrā tu atrodi pāris slēpņus, kur nepieciešama augsta profesionalitāte, lai nepiesaistītu tā dēvēto vientiešu uzmanību, tāpat pārīti slēpņu tu atrodi pilsētas dienvidrietumu stūrī, kur vietējie dodas atpūsties pie dabas, bet tu – apskati ūdenstorni un sameklē divas kastītes.

Nākamais tavs plāna punkts ir nonākt pie Tamperes Ziemeļu ezera Sarkanniemi, pa ceļam neatrodi veselus trīs slēpņus pēc kārtas, satiec dažus latvijiešus, ko redzēji lidmašīnā. Piekļūt pie ezera izrādās diezgan grūti – tavā kartē nav atzīmēts ceļš, pa kuru tu varētu nonākt līdz pirmajam ezeram slēpnim, bet ir atzīmēti vairāki ceļi, kas beidzas ar strupceļu. Tu pieņem, ka kā kājāmgājējs tu noteikti varēsi tikt tālāk, un ieej vienā no šādiem ceļiem, kura sākumā izvietota zīme „Iebraukt aizliegts” un uzraksts, kas tev liek domāt par privātīpašumu. Kā izrādās – esi nonācis kaut kādā īpatnējā rindu māju kompleksā, no kura izejas ezera virzienā patiešām nav, tu griezies riņķī un tad pie tevis vēršas no vienas no mājām iznācis vīrietis, kas tevi somu valodā sāk strostēt. Visticamākais, viņš tev norāda uz zīmi un pavēsta, ka nepiederošām personām ieeja te ir aizliegta, bet tevi tas sevišķi neuztrauc – tu vienkārši parausti plecus un aizej prom. Nesāc pat angliski skaidrot, ka esi tūrists un neko nesaproti, tam tu šajā konkrētajā mirklī esi pārāk slinks.

Beigu beigās tu pie ezera tomēr nonāc, lai gan nākas izmest pamatīgu līkumu. Tur tu ātri atrodi tādu īpatnēju pusmēness veida izaugumu – pussalu, kuras vidū – pie tiltiņa – vajadzētu būt slēpnim. Tu zini, ka divi tavi draugi, kas Somijā bija augustā, šo slēpni atrada, bet no tevis tas ilgstoši izvairās. Tu pat izmēģini pakalpojumu „zvans draugam”, bet draugi neceļ. Pēc kādām 10 minūtēm tomēr beidzot atrodi pats, īsti nesaprotot, kas tev traucēja to ieraudzīt ātrāk.

Pēc tiltiņa tev paredzēts doties uz vienu no tiem slēpņiem, kurus tu īsti atrast neceri – slēpnis ir kaut kur mežā pie ezera, hints ir bezjēdzīgs – seko taciņai, bet GPS... Par to labāk atkal nerunāt. Taču dīvainā kārtā vismaz uz brīdi tev koordinātes atrast izdodas, tā ka tu uzzini, ka esi no slēpņa ne vairāk kā kādu 20 metru attālumā, un tas ir salīdzinoši labs rādītājs. Tad tu ieraugi no biežņas iznākam ļoti tusnīga paskata vīrieti ar diviem bērniem. Vīrieša rokās saskati pazīstamu objektu – Garmin GPS uztvērēju. Pajautā šim, vai viņš šeit slēpņo, saņem atbildi – jā, slēpņo. Paskaidro, ka tu arī, bet tava ierīce tavi visu laiku maldina. Šis tev atklāj, ka esi gandrīz klāt, un dodas prom.

Tālāk seko dienas šokējošākā daļa. Caurumā zem koka saknēm tu ieraugi ķieģeli, izvelc to ārā. Zem ķieģeļa ir pistole. Tu pirmajā brīdī nesaproti – īsta vai rotaļu. Ja pirmais variants – ļoti neforši, ja otrais – tam jābūt konteinerim. Pēc brīža saproti – pārāk viegla, pārāk plastmasīga, tā tomēr ir butaforija. Bet vai tas ir konteineris? Kad no stobra izkrīt ārā trubiņa, kurā ir ietīta papīra lapa, tu saproti – droši vien tomēr konteineris. Bet lapiņā ir ļoti maz ierakstu, un šodienas tips nav atzīmējies. Līdz ar to nav īsti skaidrs, ko tieši tu esi atradis. Tad tu atrodi vēl vienu ezera tuvuma slēpni, un sākas tava ilgākā neveiksmīgo meklējumu sērija. Piecus vai sešus slēpņus pēc kārtas tev atrast neizdodas. Vienā gadījumā iztraucē vientieši, kuri sēž praktiski UZ slēpņa un neizskatās, ka plāno doties projām. Citos – pilnīgi neko nedod hinti, un tu veltīgi vandies starp akmeņiem, ložņā pa tiltapakšu un skaties šķirbas sētā. Pēdējā gadījumā, kad tu ar izmisumu kārtējo reizi skaties aizmigušajā GPS ekrānā, tev pienāk klāt vīrietis ar pīpi zobos un krievu valodā jautā, vai esi apmaldījies. Tu viņam tāpat krieviski atbildi, ka nē – viss kārtībā. Vīrietis ir pārsteigts, ka tu runā krieviski. Tu savukārt nesaproti – ja viņam šķita, ka tu varētu krieviski nerunāt, kālab viņš tev šajā valodā piedāvāja palīdzību? Kā lai arī nebūtu, šis tev paspiež roku, pavēstot, ka esot prieks sastapt „savējos” (tu gan viņam esi jau paskaidrojis, ka esi latvietis, bet viņam tas nav svarīgi – galvenais, ka ne soms). Bet slēpni tev atrast tāpat neizdodas.

Līdz šim tev šajā dienā ir deviņi atrasti un ievērojami vairāk neatrasti slēpņi. Desmito tev tomēr atrast izdodas – tas, protams, ir tūrisma informācijas birojā. Tu tur ieej iekšā, pieej pie meitenes un saki: Dod man, lūdzu, savu sirdi. Un viņa iedod ar – sirds formas konteineri, bez variantiem – labāk noformētais slēpnis, ko Somijā tev izdevies atrast, vispār – perfekti nostrādāts slēpnis, kas rūpējas par to, lai slēpņotājs iebraucējs zinātu, kur tikt pie tūrisma informācijas.

Dažas minūtes vēlāk tu informācijas birojā ieej vēlreiz, šoreiz jau kā „tūrists vulgaris”. Proti, tu esi sazvanījies ar Mario un sarunājis ar viņu satikties ābolu lasīšanas kaučsērfotāju pasākumā, kurš notiks nostāk no pilsētas centra un tev nepieciešams uzzināt, kā tur nokļūt. Lapinkaari, kur tev jānonāk, atrodas pašos Tamperes ziemeļos, līdz turienei iešana varētu prasīt kādu pusstundu. Var braukt arī ar autobusu, bet tā tu nedarīsi. Pirmkārt, tu nemaksāsi 2,5 eiro par biļeti vienā virzienā. Otrkārt, tu nemaksāsi 2,5 eiro par biļeti vienā virzienā. Treškārt, laika tev vēl ir pietiekami.

Ceļā uz Lapinkaari tu vari aplūkot ievērojamāko Tamperes celtni – pilsētas katedrāli. Tā ir gana iespaidīga ēka, lai gan, protams, ne pārsteidzoša un ne grandioza. Celta 20.gadsimta sākumā, tātad – diezgan jauna. Taču no Tamperes baznīcām noteikti iespaidīgākā.

Lapinkaari ir visai smuks rajons, kas atrodas pie paša ezera. Te ir gan glaunas viesnīcas, gan „jaunie projekti” – proti, pēdējos gados celtas jaunas mājas, gan jahtu un motorlaivu piestātne. Tev te patīk, bet ilgstoši nevari atrast vietu, kur vajadzētu notikt ābolu pasākumam. Kad tu tur ierodies, konstatē, ka neviena cilvēka tur nav. Sazvanies ar Mario, uzzini, ka viņš ir ceļā. Sēdi vienatnē, gaidi, klausies mūziku. Joprojām neviena nav. Redzi garām ejam dažus jauniešu bariņus, bet neviens no tiem uz norunāto tikšanās vietu neiet. Beigās tev apnīk, zvani Mario, lai pateiktu, ka tur joprojām neviena nav un ka tev ir pieriebies gaidīt. Uzzini, ka viņi visi sen jau atrodas viena no dalībniekiem dzīvoklī simts metrus tālāk, bet tev to Mario, protams, nav uzskatījis par vajadzīgu pavēstīt. Nonāc pasākuma vietā, un visai ātri saproti, ka esi pārāk intraverta persona, lai piedalītos šādos tusiņos, kur visi zviedz, bārstās ar stāstiem par dažādu valstu alternatīvo alus šķirņu atšķirībām (te visi, šķiet ir vismaz ar doktora grādu alus zinātnē). Interesanti, ka viens vīrietis tev šķiet nereāli latvisks – tu visu laiku domā, ka tev vajadzētu viņam pateikt, ka arī esi no Latvijas, tikai tu jūti, ka viņš jau ilgāku laiku dzīvo rietumos. Vīrieti visi sauc par Mišelu, bet tu pieņem, ka viņš patiesībā ir Miks vai Miķelis, kuram vienkārši ir šāda iesauka. Jau Rīgā tu noskaidro, ka viņš patiešām ir Mišels, ieradies no Nīderlandes, un latviešu valodu nezina. Bet tu joprojām esi pārliecināts, ka esi viņu kaut kur redzējis.

Īsti iejusties pasākumā tev neizdodas, sarunās iesaisties minimāli, pārmij dažus vārdus ar meiteni no Losandželosas, kura rītdien brauc uz Rīgu, tad aprunājies ar Mikku – vecāko no vīriešiem, kurš neskaitāmas reizes ir bijis Latvijā un pat spēj atšķirt dažādas mūsu valsts pilsētas. Mikku, uzzinājis, ka tev vēl šajā pašā vakarā jābrauc mājās, no somas izvelk vietējo autobusu sarakstu un paskaidro, kā tev labāk nonākt lidostā. Viņš tev atklāj, ka eksistē lētāks autobuss (4,2 eiro vienā virzienā), ar kuru vari nonākt lidostā, lai arī ne tik ātri.

Patiesībā tad tev ir jāiet. Vēl nav sevišķi vēls, bet tu pirms brīža esi savā šortu kabatā atradis sev nepiederošu atslēgu – kā izrādās, tu biji aizmirsis Evelīnai iepriekšējā vakarā atdot atslēgu no viņas velosipēda slēdzenes. Tu gan nemaz nebiji zinājis, ka tev šāda atslēga bija – Evelīna gan teica, ka viņa tev to iedos, bet tu neatceries, ka būtu to paņēmis. Laikam tomēr esi. Varētu, protams, palūgt kādam no svešajiem CSeriem, lai tas pie pirmās izdevības atslēgu nogādā adresātam, bet tu īsti nezini, vai nesaņemsi uz šādu lūgumu īsu un konkrētu atbildi: Nē. Vispār jāatzīst, ka, lai arī tu no dabas esi diezgan sabiedrisks un runīgs cilvēks, tev ir lielas problēmas iejusties svešā sabiedrībā – kad visi tev jau ir priekšā, visi viens ar otru ir vairāk vai mazāk pazīstami, bet tu esi cilvēks no zāles. Tu vari uzsākt sarunu ar vienu cilvēku, bet ne tā vienkārši un uzreiz iesaistīties kolektīvajā sarunā. Rezultātā sanāk, ka šajā pasākumā no kādiem 10 dalībniekiem, tu kaut cik esi aprunājies ar ne vairāk kā četriem (protams, tu esi izstāstījis par ģeoslēpņošanu, kā gan bez tā).

Tad seko diezgan pamatīgs sprints – kājas jau diezgan labi sāp, bet laika ir maz, un tev ir jāpaspēj gan atdot atslēgu, gan galvenokārt – uz autobusu. Lai tas būtu iespējams, tev vēl būs jāatrod vieta, kur šķērsot dzelzceļa sliedes, jo autobuss iet pa šoseju, kas atrodas otrā pusē dzelzceļam no tev vajadzīgās, bet variants kātot atpakaļ līdz pārejai pilsētas centrā, tev neder no laika viedokļa. Tomēr tu visu paspēj – atdod Evelīnai atslēgu un pasaki pēdējo reizi paldies par naktsmītni, uzzini, ka kaut kur tālāk (vēl prom no pilsētas) ir jābūt kaut kādai pārejai, un meties skriet. Īsti paskriet tu gan vairs nevari – viena kāja ir vienās tulznās, bet otrai sāp potīte, kas tevi dara klibu uz abām kājām. Vēlāk tu aprēķināsi, ka dienas gaitā veici aptuveni 30 kilometrus ar kājām, kas nebūt nav maza distance. Vienu brīdi tev jau šķiet, ka būs slikti – pāreju nekur neredzi, tomēr beidzas viss laimīgi, pa krustenisko ceļu tiec zem sliedēm un nonāc uz vajadzīgā ceļa, kur būs autobuss. Nepatīk tev gan tāds apstāklis, ka pieturā nav autobusu saraksta, līdz ar to tu nevari pārliecināties, ka Mikku saraksts nebija novecojis. Kādu laiku pagaidi, tad autobuss atnāk. Tā kā esi patālu no centra, biļete pat sanāk lētāka par solīto – 3,5 eiro.

Ir vēl tikai septiņi, kad esi lidostā. Izlidošana – piecpadsmit pāri deviņiem. Tu ar lielāko prieku būtu lidostā ieradies vēlāk, bet šādas iespējas tev nebija – nākamais autobuss tikai 8:45 izbrauc no centra, un tas tev neder. Izlem īsināt laiku, lasot grāmatu, lai gan īsti lasāmais noskaņojums nav, esi pārāk noguris.

Un tagad jautājums – ko tu vēl neesi darījis šī ceļojuma laikā? Ja apraksts lasīts uzmanīgi, atbilde nebūs tālu jāmeklē. Neesi apskatījies Internetā, kā Rīgas Dinamo zaudēja Salavatam Julajevam? Neesi vicinājis matus? Neesi nofotografējies ar Muminu? Tu neko neesi ēdis. Kopš izgāji no mājas pirms aptuveni diennakts, esi apēdis paciņu baranku un izdzēris divas tējas. Tas nav diez ko daudz tādam zirga organismam kā tev. Līdz ar to izsalkums ap šo laiku vairs nav nenopietns. Lidostā, kura, kā jau minēts, ir šķūnis, ēdiena izvēle nav bagātīga, kā rezultātā uz izvēlies kalorijām un enerģijas bagātāko variantu – nopērc lielo Fazer tāfelīti un pudeli 7UP, un to visai straujā tempā uzņem sevī. Ja kas – šajos 200 gramos šokolādes ir virs tūkstoša kaloriju, līdz ar to neizturamais izsalkums pazūd. Cita lieta, ka tik daudz saldumu tu normālos apstākļos neēstu, bet īsti labāku variantu patiešām nav.

Kad beidzot tuvojas izlidošanas laiks, cilvēki tradicionāli veido rindu, kas šoreiz ir īpaši praktiski, jo lidotgribētāju tāpat ir gaužām maz. Vakar uz Tamperi bija pilna lidmašīna, šodien – labi ja trešdaļa tiks aizpildīta. Tu nebūt neesi vienīgais, kas uz šo pilsētu devies viens dienas izbraucienā – ieraugi divus vai trīs bariņus cilvēku, ar kuriem kopā ieradies Somijā. Un šie cilvēki ļoti godprātīgi stāv rindā, kamēr tu turpini lasīt – tīri principa pēc. Līdz ar to tev šoreiz izdodas būt pēdējam pasažierim, kas iekāpj lidmašīnā. Protams, tas tev netraucē apsēsties rindā, kurā nav neviena cilvēka, un līdz ar to pārmaiņas pēc nonākt iluminatora tuvumā.

Gandrīz visu ceļu uz Rīgu tu noguli, ārā no lidmašīnas tu gan kāp kā viens no pirmajiem, jo domā, ka varbūt tiksi šādā veidā uz ātrāku autobusu, un tā arī izrādās – cilvēki, kuriem jāgaida bagāža, uz šo autobusu paspēt nevarētu. Tad ātri ieskrien pie vecākiem ieēst sēņu mērci, paņemt Čipi, un – uz savu dzīvokli, uz gultu. Čipis iekārtojas kājgalī, bet tu sāc pierakstīt sava brauciena pierakstus. Esi ļoti noguris, bet laimīgs. Proti, tieši tāds, kā biji vēlējies būt.