Электронная почта
Šo grāmatu man iedeva izlasīt mamma, lai es būtu pietiekami sagatavojies, pirms iet uz tās prezentāciju Latvijas krievu kultūras biedrībā. Visticamākais, ka uz prezentāciju neiešu (nav īsti šādi pasākumi manā dabā), bet grāmatu izlasīju, bija interesanti.
Grāmatas autore ir māksliniece - naiviste, diezgan ievērojama turklāt. Es gan, protams, neko no naivās mākslas nejēdzu, bet Wikipedia to definē sekojoši: "Naïve art is a classification of art that is often characterized by a childlike simplicity in its subject matter and technique. While many naïve artists appear, from their works, to have little or no formal art training, this is often not true." Paralēli tam Černobrova ir dzejniece. Un visubeidzot - viņa ar manu māti mācījās vienā klasē. Studējusi vispirms Rīgā, tad Maskavā, patlaban dzīvo Izraēlā.
Grāmata ir uzrakstīta e-pastu sarakstes (tiesa - vienvirziena un ar - cik nojaušu - sevi pašu kā adresātu) formā, kur mijas autores ikdiena Jeruzālemē, atmiņas no Rīgas (galvenokārt) un Maskavas (daudz retāk), dzejoļi, zīmējumi un dzīves refleksija. Jāpiezīmē, ka mana attieksme pret dzejas formu joprojām ir palikusi tā pati nemainīgā - plecu saraukšana - tādējādi ar dzeju mani nepievilināt (neko sliktu par konkrēto dzeju, protams, neteikšu, bet ar mani ir tā, ka dzeju es saprotu ne labāk kā tekstus ungāru valodā). Zīmējumi - reizēm ir ļoti interesanti, un es pat varu pamazām sākt saprast, kur īsti ir naivismā tas suns aprakts. Taču mani, protams, visvairāk interesē ikdienas ainas - gan tās, kas skar autores dzīvi mūsdienu Izraēlā - faktiski, nebeidzama kara apstākļos - gan viņas pagātni Padomju Savienībā, kur parādās ļoti daudz interesantu detaļu. Kas ir pozitīvi - grāmata savā skatījumā nav vērtējoša, tā neņemas klaji tiesāt cilvēkus tur, kur to darīt nevajadzētu, tas man ļoti patika. Un vispār liela daļa atstāstīto epizožu, tāpat kā autores pārdomu, šķita svaigas, interesantas, lieliski uzrakstītas. Vienlaikus gan jāpiezīmē - vēl 50 lappuses un mani grāmatas formāts sāktu kaitināt - pārāk plašas tas paver iespējas nākamajā "vēstulē" pārlekt uz citu tēmu, citu ēru, citiem personāžiem. Taču autore tiešām īstajā brīdī pateica - pietiks, un tas ir labi. Mazliet nepatika iestarpinātās "provaidera" vēstules, tas kaut kā nedaudz izjauc grāmatas ritmu, bet ne kritiskā pakāpē. Tātad kopumā, kā jau teicu - gana laba grāmata, man kā rīdziniekam interesanta.
Grāmatas autore ir māksliniece - naiviste, diezgan ievērojama turklāt. Es gan, protams, neko no naivās mākslas nejēdzu, bet Wikipedia to definē sekojoši: "Naïve art is a classification of art that is often characterized by a childlike simplicity in its subject matter and technique. While many naïve artists appear, from their works, to have little or no formal art training, this is often not true." Paralēli tam Černobrova ir dzejniece. Un visubeidzot - viņa ar manu māti mācījās vienā klasē. Studējusi vispirms Rīgā, tad Maskavā, patlaban dzīvo Izraēlā.
Grāmata ir uzrakstīta e-pastu sarakstes (tiesa - vienvirziena un ar - cik nojaušu - sevi pašu kā adresātu) formā, kur mijas autores ikdiena Jeruzālemē, atmiņas no Rīgas (galvenokārt) un Maskavas (daudz retāk), dzejoļi, zīmējumi un dzīves refleksija. Jāpiezīmē, ka mana attieksme pret dzejas formu joprojām ir palikusi tā pati nemainīgā - plecu saraukšana - tādējādi ar dzeju mani nepievilināt (neko sliktu par konkrēto dzeju, protams, neteikšu, bet ar mani ir tā, ka dzeju es saprotu ne labāk kā tekstus ungāru valodā). Zīmējumi - reizēm ir ļoti interesanti, un es pat varu pamazām sākt saprast, kur īsti ir naivismā tas suns aprakts. Taču mani, protams, visvairāk interesē ikdienas ainas - gan tās, kas skar autores dzīvi mūsdienu Izraēlā - faktiski, nebeidzama kara apstākļos - gan viņas pagātni Padomju Savienībā, kur parādās ļoti daudz interesantu detaļu. Kas ir pozitīvi - grāmata savā skatījumā nav vērtējoša, tā neņemas klaji tiesāt cilvēkus tur, kur to darīt nevajadzētu, tas man ļoti patika. Un vispār liela daļa atstāstīto epizožu, tāpat kā autores pārdomu, šķita svaigas, interesantas, lieliski uzrakstītas. Vienlaikus gan jāpiezīmē - vēl 50 lappuses un mani grāmatas formāts sāktu kaitināt - pārāk plašas tas paver iespējas nākamajā "vēstulē" pārlekt uz citu tēmu, citu ēru, citiem personāžiem. Taču autore tiešām īstajā brīdī pateica - pietiks, un tas ir labi. Mazliet nepatika iestarpinātās "provaidera" vēstules, tas kaut kā nedaudz izjauc grāmatas ritmu, bet ne kritiskā pakāpē. Tātad kopumā, kā jau teicu - gana laba grāmata, man kā rīdziniekam interesanta.
2009-09-18
comments powered by Disqus