La frontiere de l`aube
Filipa Garela "Rītausmas robeža" ir pēdējā no Lienes "Baltijas pērles" saraksta filmām, ko man izdevās iegūt. Līdzīgi kā dienu iepriekš skatītajā "La belle personne" galveno lomu šajā filmā atveido Luijs Garels, bet šīs filmas režisors ir viņa paša tēvs Filips Garels.
Filma stāsta par kādu jaunu vīrieti - fotogrāfu, un viņa dzīves divām liktenīgajām sievietēm. Pirmā ir ievērojama aktrise, kura ir precējusies, bet viņas vīrs gandrīz visu laiku pavada Holivudā. Šī afēra sievietei beidzas diezgan bēdīgi - ar pašnāvību. Tikām jaunais vīrietis atrod sevi citu pasiju, ar kuru viņam attiecības veidojas gana veiksmīgi (šķiet, ka nav vēl izdomāta filma, kurā Luijs Garels paliktu bez seksa), taču tad vīrieti sāk vajāt viņa iepriekšējās sievietes spoks, kas viņam mēdz parādīties dažādos spoguļos. Par sižetu tas arī varētu būt viss, ko es varētu izstāstīt.
"Rītausmas robeža" patiesībā nav viena no tām filmām, kas tev par visām varītēm cenšas "iebarot" savu stāstu. Drīzāk otrādi - stāsts ir tikai nepieciešams tādēļ, lai kaut kā saistītu filmas grafiskās ainas. Proti, filmas pamata vērtība ir tajā, kā tā ir uzfilmēta. Šī visnotaļ nesteidzīgā filma visvairāk līdzinās virknei māksliniecisku melnbaltu fotogrāfiju, kur katrs skats varētu kļūt par lielisku foto uzņēmumu. Ne velti fotogrāfijas tēma filmā ir tik nozīmīga. Kaut kas te ir saskatāms no franču jaunā viļņa tradīcijām, bet vienlaikus tas nav tīrs jaunā viļņa kino. Zināmā mērā, protams, var pārmest filmai to, ka tā pārmērīgi paštīksminās - zīmējas ar savu skaistumu un mākslinieciskumu. Bet vienlaikus no franču kino (un ne tikai no tā) kaut ko tādu parasti var sagaidīt - pašlepnumu un sevis varbūt nedaudz par augstu pašvērtējumu. Filmas gaitā vienā brīdī Liene izteicās, ka tai ir sava līdzība ar Vendersa "Wings of Desire", ko skatījāmies relatīvi nesen - un daļēji varu šim apgalvojumam piekrist, lai gan "La frontiere de l`aube" stāsts tomēr ir piezemētāks un mazāk pretenciozs. Es nemēģinu apgalvot, ka šī filma sniedz skatītājam kādas izcilas mācības un dara viņu dzīvesgudru, drīzāk otrādi, bet kā īsa pamācība kadrēšanā, montāžā un noskaņas veidošanā tā ir patiešām lieliska. Es gan, protams, zinu, ka šī filma diezgan pamatīgi izgāzās - komerciāli tā kļuva par "flop", Kannās tika izsvilpta un kritiķi par to arī sajūsmā nav, bet kāda gan man darīšana gar to, ko par to saka citi - es varu mierīgi apgalvot, ka man filma patika. Un punkts.
Filma stāsta par kādu jaunu vīrieti - fotogrāfu, un viņa dzīves divām liktenīgajām sievietēm. Pirmā ir ievērojama aktrise, kura ir precējusies, bet viņas vīrs gandrīz visu laiku pavada Holivudā. Šī afēra sievietei beidzas diezgan bēdīgi - ar pašnāvību. Tikām jaunais vīrietis atrod sevi citu pasiju, ar kuru viņam attiecības veidojas gana veiksmīgi (šķiet, ka nav vēl izdomāta filma, kurā Luijs Garels paliktu bez seksa), taču tad vīrieti sāk vajāt viņa iepriekšējās sievietes spoks, kas viņam mēdz parādīties dažādos spoguļos. Par sižetu tas arī varētu būt viss, ko es varētu izstāstīt.
"Rītausmas robeža" patiesībā nav viena no tām filmām, kas tev par visām varītēm cenšas "iebarot" savu stāstu. Drīzāk otrādi - stāsts ir tikai nepieciešams tādēļ, lai kaut kā saistītu filmas grafiskās ainas. Proti, filmas pamata vērtība ir tajā, kā tā ir uzfilmēta. Šī visnotaļ nesteidzīgā filma visvairāk līdzinās virknei māksliniecisku melnbaltu fotogrāfiju, kur katrs skats varētu kļūt par lielisku foto uzņēmumu. Ne velti fotogrāfijas tēma filmā ir tik nozīmīga. Kaut kas te ir saskatāms no franču jaunā viļņa tradīcijām, bet vienlaikus tas nav tīrs jaunā viļņa kino. Zināmā mērā, protams, var pārmest filmai to, ka tā pārmērīgi paštīksminās - zīmējas ar savu skaistumu un mākslinieciskumu. Bet vienlaikus no franču kino (un ne tikai no tā) kaut ko tādu parasti var sagaidīt - pašlepnumu un sevis varbūt nedaudz par augstu pašvērtējumu. Filmas gaitā vienā brīdī Liene izteicās, ka tai ir sava līdzība ar Vendersa "Wings of Desire", ko skatījāmies relatīvi nesen - un daļēji varu šim apgalvojumam piekrist, lai gan "La frontiere de l`aube" stāsts tomēr ir piezemētāks un mazāk pretenciozs. Es nemēģinu apgalvot, ka šī filma sniedz skatītājam kādas izcilas mācības un dara viņu dzīvesgudru, drīzāk otrādi, bet kā īsa pamācība kadrēšanā, montāžā un noskaņas veidošanā tā ir patiešām lieliska. Es gan, protams, zinu, ka šī filma diezgan pamatīgi izgāzās - komerciāli tā kļuva par "flop", Kannās tika izsvilpta un kritiķi par to arī sajūsmā nav, bet kāda gan man darīšana gar to, ko par to saka citi - es varu mierīgi apgalvot, ka man filma patika. Un punkts.
2009-09-28
comments powered by Disqus