Also sprach Zarathustra
"Tu trakais, kas tev atgadījies, ka esi pasācis Nīči lasīt?" Tā būtu pirmā mana reakcija, ja kāds man pavēstītu, ka es esmu izlasījis slavenāko Frīdriha Nīčes grāmatu.
Patiesībā, ja tā labi padomā, Nīče varētu pretendēt uz vēsturē pārprastākā cilvēka statusu. Ok, varbūt ne gluži paša pārprastākā - viņa vārdā tomēr (kopumā) laikam pastrādāts mazāk ļaunuma nekā ar Jēzus vārdu uz lūpām, un tomēr -Nīče pilnīgi noteikti netika saprasts īsti pareizi. Tas, ka šis filozofs kļuva par tādu kā nacionālsociālistu patronu un ideoloģijas pamatlicēju, ir tik absurdi un nepareizi, cik vien var būt. Es saprotu, ka arī Marksam un Engelsam diez vai īsti pie sirds ietu dzīve Padomju Savienībā, bet Nīčes un Hitlera attiecības, ja viņiem būtu gadījies dzīvot vienā laikā, pilnīgi noteikti nevarētu būt labas. Jā, protams, Nīče radīja savu maģisko Pārcilvēku. Taču dīvainā kārtā viņš nekur neizsaka apgalvojumu, ka šim pārcilvēkam būtu jābūt vācu tautības un ka pastāvētu zemcilvēku tautas viņš arī teicis nebija. Gluži otrādi - Nīče sanīdās ar savu izdevēju tā antisemītisko uzskatu dēļ un tāda paša iemesla dēļ viņam sabojājās attiecības ar vēl vienu Hitlera iedvesmotāju - Rihardu Vāgneru. Turklāt vēl Nīče pats atzina, ka viņā nebija ne pilītes vācu asiņu, bet gan ka viņš bija tīrasiņu polis, un lepojās ar to (un zināms, cik Polijai labi bija nacistu valdīšanas gadi). Īsi sakot - Nīče par Hitleru bija tikpat atbildīgs kā bītli par Čārlzu Mensonu, vienīgi viņam mazāk paveicās.
Taču es pieņemu, ka tu šajā lapā diez vai nonāci, vēloties uzzināt manas domas par Nīčes mantojumu. Droši vien tev rītdien jānodod referāts par "Tā runāja Zaratustra", bet grāmatu tu pat atvēris neesi un tagad izmisīgi meklē Internetā kādu lietderīgu informāciju par šo grāmatu, lai varētu uz ātru roku kaut ko sarakstīt, lai vismaz dabūtu ieskaiti.
Līksmo, mans draugs, tu esi nonācis īstajā vietā, tūliņ tev visu nepieciešamo izskaidrošu.
Tātad - "Tā runāja Zaratustra" ir lugas formātā pierakstīts filozofisks traktāts, kurā tiek apkopotas pamata atziņas, kuras Nīče guva savas dzīves gaitā un uz kurām vēlāk balstījās vairākas filozofiskās domas skolas. Būtiskākā no šīm atziņām ir tāda, ka laika nav un ka kustība ir tikai ilūzija, bet patiesībā viss stāv uz vietas. Šīs atziņas pamatošanai Nīče izmanto dialogu starp Ahileju un bruņurupuci, kuru skrējiens pierāda kustības neesamību.
Otra būtiskākā doma šajā grāmatā skar sievietes un viņu smadzenes jeb pareizāk sakot, to trūkumu. Nīče ir tieši tas filozofs, kurš pirmais uzdrošinājās atklāti formulēt domu, ka sievietes ir pārāk stulbas pat tām trim tradicionālajām nozarēm, kuras viņām iepriekš tika atvēlētas - virtuvei, bērniem un baznīcai. Šīs pozīcijas dēļ Nīče nav sevišķi populārs feministu kustībās, bet tādi diemžēl viņa secinājumi bija.
Trešā un ne mazāk slavenā atziņa no šīs grāmatas vēsta, ka Nīče matērija ir primāra pār prātu, bet īsti saprast, kā Nīče to pamato, man neizdevās, tam es neesmu pietiekoši gudrs. Tas patiesībā arī būtu viss, ko tev vajadzētu par šo grāmatu zināt. Ā, un katram gadījumam - ja nu tev pajautā, kas tad īsti ir Zaratustra šajā grāmatā - tas ir galvenā varoņa zirgs, un viņš nemaz nerunā, Nīče šajā ziņā vienkārši āzē lasītāju.
Protams, tu saproti, ka augstāk minētais apraksts ir vienas vienīgas pupu mizas un no patiesības tur nav ne miņas, bet man tomēr ir pamatotas cerības, ka vismaz kāds uz to uzķersies. Kā ir īstenībā ar šīs grāmatas saturu, man ir grūti aprakstīt. Kā jau filozofiskam romānam piedienas, grāmatā ir kaut kādi minimāli sižeta aizmetņi, kas skar pravieša Zaratustras iedomāto dzīvi un viņa vēl vairāk iedomātos uzskatus (proti - Nīčes Zaratustram kopīga ar kanonisko Zaratustru), bet grāmatā pausto domu ir tik daudz, ka man to šeit aprakstīt pilnīgi noteikti nebūs iespējams. Kas gan ir - lasīt man bija visai garlaicīgi. Nezinu, vai tur pie vainas bija mana vēsā attieksme pret filozofiju, stipri arhaiskais Viļa Plūdoņa tulkojums (pie visas cieņas pret "Atraitnes dēla" autoru, tā laika latviešu valoda un literatūra tomēr bija stipri vien dīvainas, vai vēl kas cits - bet man šī grāmata šķita pārmērīgi teatrāla un uzspēlēta. Sausa traktāta veidā es droši vien šīs domas būtu lasījis labprātāk, jo pret grāmatā paustajiem uzskatiem man nekādu iebildumu nav, bet autora izvēlētā forma man šķita pilnīgi un galīgi garām.
Patiesībā, ja tā labi padomā, Nīče varētu pretendēt uz vēsturē pārprastākā cilvēka statusu. Ok, varbūt ne gluži paša pārprastākā - viņa vārdā tomēr (kopumā) laikam pastrādāts mazāk ļaunuma nekā ar Jēzus vārdu uz lūpām, un tomēr -Nīče pilnīgi noteikti netika saprasts īsti pareizi. Tas, ka šis filozofs kļuva par tādu kā nacionālsociālistu patronu un ideoloģijas pamatlicēju, ir tik absurdi un nepareizi, cik vien var būt. Es saprotu, ka arī Marksam un Engelsam diez vai īsti pie sirds ietu dzīve Padomju Savienībā, bet Nīčes un Hitlera attiecības, ja viņiem būtu gadījies dzīvot vienā laikā, pilnīgi noteikti nevarētu būt labas. Jā, protams, Nīče radīja savu maģisko Pārcilvēku. Taču dīvainā kārtā viņš nekur neizsaka apgalvojumu, ka šim pārcilvēkam būtu jābūt vācu tautības un ka pastāvētu zemcilvēku tautas viņš arī teicis nebija. Gluži otrādi - Nīče sanīdās ar savu izdevēju tā antisemītisko uzskatu dēļ un tāda paša iemesla dēļ viņam sabojājās attiecības ar vēl vienu Hitlera iedvesmotāju - Rihardu Vāgneru. Turklāt vēl Nīče pats atzina, ka viņā nebija ne pilītes vācu asiņu, bet gan ka viņš bija tīrasiņu polis, un lepojās ar to (un zināms, cik Polijai labi bija nacistu valdīšanas gadi). Īsi sakot - Nīče par Hitleru bija tikpat atbildīgs kā bītli par Čārlzu Mensonu, vienīgi viņam mazāk paveicās.
Taču es pieņemu, ka tu šajā lapā diez vai nonāci, vēloties uzzināt manas domas par Nīčes mantojumu. Droši vien tev rītdien jānodod referāts par "Tā runāja Zaratustra", bet grāmatu tu pat atvēris neesi un tagad izmisīgi meklē Internetā kādu lietderīgu informāciju par šo grāmatu, lai varētu uz ātru roku kaut ko sarakstīt, lai vismaz dabūtu ieskaiti.
Līksmo, mans draugs, tu esi nonācis īstajā vietā, tūliņ tev visu nepieciešamo izskaidrošu.
Tātad - "Tā runāja Zaratustra" ir lugas formātā pierakstīts filozofisks traktāts, kurā tiek apkopotas pamata atziņas, kuras Nīče guva savas dzīves gaitā un uz kurām vēlāk balstījās vairākas filozofiskās domas skolas. Būtiskākā no šīm atziņām ir tāda, ka laika nav un ka kustība ir tikai ilūzija, bet patiesībā viss stāv uz vietas. Šīs atziņas pamatošanai Nīče izmanto dialogu starp Ahileju un bruņurupuci, kuru skrējiens pierāda kustības neesamību.
Otra būtiskākā doma šajā grāmatā skar sievietes un viņu smadzenes jeb pareizāk sakot, to trūkumu. Nīče ir tieši tas filozofs, kurš pirmais uzdrošinājās atklāti formulēt domu, ka sievietes ir pārāk stulbas pat tām trim tradicionālajām nozarēm, kuras viņām iepriekš tika atvēlētas - virtuvei, bērniem un baznīcai. Šīs pozīcijas dēļ Nīče nav sevišķi populārs feministu kustībās, bet tādi diemžēl viņa secinājumi bija.
Trešā un ne mazāk slavenā atziņa no šīs grāmatas vēsta, ka Nīče matērija ir primāra pār prātu, bet īsti saprast, kā Nīče to pamato, man neizdevās, tam es neesmu pietiekoši gudrs. Tas patiesībā arī būtu viss, ko tev vajadzētu par šo grāmatu zināt. Ā, un katram gadījumam - ja nu tev pajautā, kas tad īsti ir Zaratustra šajā grāmatā - tas ir galvenā varoņa zirgs, un viņš nemaz nerunā, Nīče šajā ziņā vienkārši āzē lasītāju.
Protams, tu saproti, ka augstāk minētais apraksts ir vienas vienīgas pupu mizas un no patiesības tur nav ne miņas, bet man tomēr ir pamatotas cerības, ka vismaz kāds uz to uzķersies. Kā ir īstenībā ar šīs grāmatas saturu, man ir grūti aprakstīt. Kā jau filozofiskam romānam piedienas, grāmatā ir kaut kādi minimāli sižeta aizmetņi, kas skar pravieša Zaratustras iedomāto dzīvi un viņa vēl vairāk iedomātos uzskatus (proti - Nīčes Zaratustram kopīga ar kanonisko Zaratustru), bet grāmatā pausto domu ir tik daudz, ka man to šeit aprakstīt pilnīgi noteikti nebūs iespējams. Kas gan ir - lasīt man bija visai garlaicīgi. Nezinu, vai tur pie vainas bija mana vēsā attieksme pret filozofiju, stipri arhaiskais Viļa Plūdoņa tulkojums (pie visas cieņas pret "Atraitnes dēla" autoru, tā laika latviešu valoda un literatūra tomēr bija stipri vien dīvainas, vai vēl kas cits - bet man šī grāmata šķita pārmērīgi teatrāla un uzspēlēta. Sausa traktāta veidā es droši vien šīs domas būtu lasījis labprātāk, jo pret grāmatā paustajiem uzskatiem man nekādu iebildumu nav, bet autora izvēlētā forma man šķita pilnīgi un galīgi garām.
2009-10-04
comments powered by Disqus