Ghost Town
Nav šaubu, ka sevi uzskatu par Ricky Gervais (turpmāk tekstā - Rikijs Džērviss) cienītāju - abi viņa komēdijseriāl - "The Office" un "Extras" ir patiešām lieliski. Bet vai tas nozīmē, ka viņš spēs sevi kā patstāvīgu un vērā ņemamu vienumu pārdot arī Holivudā? Viņa loma tizlajā "Night at the museum" bija kopumā diezgan laba, bet "Ghost Town" ir pirmā amerikāņu filma, kur Džērviss ticies pie pirmā plāna lomas. Un kas labs no tā ir sanācis?
Patiesībā - ne pārāk daudz laba. Galvenā problēma, ar ko Džerviss saskaras iekš Ghost Town, ir tajā, ka viņš ir kļuvis par varoni romantiskā komēdijā. Un romantiska komēdija nav pati labākā vieta, kur nonākt, piemēram, Deividam Brentam no "The Office". Džērviss, cik zinu, pats atzīst, ka viņš nav aktieris ar plašu spektru un ka vislabāk viņam sanāk atveidot pa lielam vienu un to pašu personāžu - iedomīgu, snobisku un ne pārāk draudzīgu tipāžu, kam nospļauties par citiem cilvēkiem un kuram ir problēmas ar kritisku paskatīšanos pašam uz sevi un kurš ir gatavs uz visādiem pazemojumiem izsišanās uz augšu labad. Un principā šajā filmā viņš atveido tieši to pašu personāžu, ko citkārt, bet problēma ir tajā, ka vide, kurā darbojas viņa varonis - visām augstāk minētajām īpašībām atbilstošais zobārsts doktors Pinkuss - nav Džērvisam un viņa varonim atbilstoša.
Proti, viņa varonis ir nonācis Ņujorkā, kur visas sievietes ir skaistules, visi vīrieši - kopti un atlētiski, bet tusnītis Džērviss uz viņu fona izskatās pagalam nožēlojami. Un tā vēl nebūtu lielākā problēma - galvenā bēda ir tajā, ka teju visas Holivudas romantiskās komēdijas (ar retiem izņēmumiem) seko vieniem un tiem pašiem triviālajiem šabloniem un stereotipiem, un līdz ar to Džērvisa iespējas izvērsties šeit ir ļoti ierobežotas.
Nedaudz par sižetu: pēc negadījuma zarnu trakta tīrīšanas operācijas laikā (jap, atkal jau "colonoscopy" - šķiet, ka par šo tēmu amīši nekad nebeigs smieties, vēderu (un zarnas) turēdami) doktoram Pinkusam ir radušās spējas - viņš redz mirušos, kuriem nav izdevies nokļūt pēcnāves valstībā un kuri līdz ar to nevar rast mieru, un kuriem viņš ir vienīgais glābiņš. Žēl tikai, ka šim zobārstam riebjas jebkāda veida cilvēki un viņš allaž izvairās no kontakta ar viņiem (vari man neticēt, bet filmas gaitā izrādīsies, ka patiesībā viņš nav nemaz tik riebīgs un ka viņam tikai ir traģisks atgadījums pagātnē, kas viņu darījis par nejauceni). Īpaši ar aktivitāti izceļas viens miris blēdis, kurš vēlas, lai Pinkuss neļauj viņa sievai (atraitnei) apprecēties ar kādu glumu juristu. Taču (bazinga!) Pinkuss pats iemīlas šajā sievietē, un sākas sviests.
Es teikšu tev - vietām šī filma bija pietiekoši asprātīga, un vairums Džērvisa tekstu tajā bija gana veiksmīgi, un es pat neteikšu, ka viņa sievišķā partnere šajā filmā būtu pavisam garām. Nē, šī filma nebija galīgi slikta, bet tā acīmredzami cieta no pārmērīgas aizraušanās ar foršo romantisko noslēgumu, kad laimīgi ir visi - gan dzīvie, gan mirušie, un filmas morāle arī ir trula kā Aigara Kalvīša paduse.
Ja te nebūtu Džērviss, filmu noteikti nebūtu skatījies. Tā kā viņš bija - noskatījos. Neko daudz gan no tās neieguvu. Pārāk salkani, lai varētu pielīdzināt viņa labākajiem veikumiem.
Patiesībā - ne pārāk daudz laba. Galvenā problēma, ar ko Džerviss saskaras iekš Ghost Town, ir tajā, ka viņš ir kļuvis par varoni romantiskā komēdijā. Un romantiska komēdija nav pati labākā vieta, kur nonākt, piemēram, Deividam Brentam no "The Office". Džērviss, cik zinu, pats atzīst, ka viņš nav aktieris ar plašu spektru un ka vislabāk viņam sanāk atveidot pa lielam vienu un to pašu personāžu - iedomīgu, snobisku un ne pārāk draudzīgu tipāžu, kam nospļauties par citiem cilvēkiem un kuram ir problēmas ar kritisku paskatīšanos pašam uz sevi un kurš ir gatavs uz visādiem pazemojumiem izsišanās uz augšu labad. Un principā šajā filmā viņš atveido tieši to pašu personāžu, ko citkārt, bet problēma ir tajā, ka vide, kurā darbojas viņa varonis - visām augstāk minētajām īpašībām atbilstošais zobārsts doktors Pinkuss - nav Džērvisam un viņa varonim atbilstoša.
Proti, viņa varonis ir nonācis Ņujorkā, kur visas sievietes ir skaistules, visi vīrieši - kopti un atlētiski, bet tusnītis Džērviss uz viņu fona izskatās pagalam nožēlojami. Un tā vēl nebūtu lielākā problēma - galvenā bēda ir tajā, ka teju visas Holivudas romantiskās komēdijas (ar retiem izņēmumiem) seko vieniem un tiem pašiem triviālajiem šabloniem un stereotipiem, un līdz ar to Džērvisa iespējas izvērsties šeit ir ļoti ierobežotas.
Nedaudz par sižetu: pēc negadījuma zarnu trakta tīrīšanas operācijas laikā (jap, atkal jau "colonoscopy" - šķiet, ka par šo tēmu amīši nekad nebeigs smieties, vēderu (un zarnas) turēdami) doktoram Pinkusam ir radušās spējas - viņš redz mirušos, kuriem nav izdevies nokļūt pēcnāves valstībā un kuri līdz ar to nevar rast mieru, un kuriem viņš ir vienīgais glābiņš. Žēl tikai, ka šim zobārstam riebjas jebkāda veida cilvēki un viņš allaž izvairās no kontakta ar viņiem (vari man neticēt, bet filmas gaitā izrādīsies, ka patiesībā viņš nav nemaz tik riebīgs un ka viņam tikai ir traģisks atgadījums pagātnē, kas viņu darījis par nejauceni). Īpaši ar aktivitāti izceļas viens miris blēdis, kurš vēlas, lai Pinkuss neļauj viņa sievai (atraitnei) apprecēties ar kādu glumu juristu. Taču (bazinga!) Pinkuss pats iemīlas šajā sievietē, un sākas sviests.
Es teikšu tev - vietām šī filma bija pietiekoši asprātīga, un vairums Džērvisa tekstu tajā bija gana veiksmīgi, un es pat neteikšu, ka viņa sievišķā partnere šajā filmā būtu pavisam garām. Nē, šī filma nebija galīgi slikta, bet tā acīmredzami cieta no pārmērīgas aizraušanās ar foršo romantisko noslēgumu, kad laimīgi ir visi - gan dzīvie, gan mirušie, un filmas morāle arī ir trula kā Aigara Kalvīša paduse.
Ja te nebūtu Džērviss, filmu noteikti nebūtu skatījies. Tā kā viņš bija - noskatījos. Neko daudz gan no tās neieguvu. Pārāk salkani, lai varētu pielīdzināt viņa labākajiem veikumiem.
2009-10-05
comments powered by Disqus