Prête-moi ta main
Būtu liels pārspīlējums teikt, ka šī filma man patika. Taču man to nācās noskatīties kaut vai tāpēc vien, ka pirms tam biju skatījies "Antikristu". Un tici man vai nē, bet pēc TĀS filmas man bija vienkārši nepieciešams noskatīties kādu filmu, kura palīdzētu izvairīties no šausmīgiem un biedējošiem murgiem visas nakts garumā.
Tāpēc izvēle krita uz šo ne pārāk pretenciozo komēdiju "Aizdod man savu māsu". Ja kas - šai filmai ir arī kaut kas kopīgs ar "Antikristu", proti, te vienu no centrālajām lomām spēlē Šarlote Geinsbūra, kuras loma gan ir daudz mazāk prasīga nekā iepriekš skatītajā filmā.
Filma balstās uz sekojošas premisas - tās galvenais varonis ir diezgan veiksmīgs "deguns" - smaržu izstrādātājs, kura dzīvē ir tikai viena nopietna problēma - viņa māte un piecas māsas, kuras allaž komandē parādi šī vīrieša dzīvē (esmu aizmirsis galvenā varoņa vārdu un man patlaban nav pieejams Internets, lai to noskaidrotu). Iepriekš viss ir bijis relatīvi normāli, bet nopietnas raizes viņam sākas, kad sievietes izlemj, ka varonim ir nepieciešams precēties. Kā nekā viņam ir jau 43 gadi, bet viņu joprojām aprūpē māsas, kurām viņš faktiski ir diezgan piegriezies (nav gan īsti skaidrs, vai viņš pats uzstāj uz to, ka viņu nepieciešams apprecēt). Kad radinieces sāk viņam nepārtraukti piespēlēt sievietes, kuras varētu kļūt par viņa potenciālajām laulenēm, varonis sāk strauji izjust diskomfortu. Un lai situāciju atrisinātu, viņš (izdzirdis par šādu situāciju, kas atgadījusies viesmīlei viņa iecienītā kafejnīcā) izlemj radīt situāciju, kad topošā sieva viņu pamet vienu pie altāra, tādējādi nodarot viņam lielu morālo traumu un padarot runas par laulību neaktuālas.
Šādā nolūkā viņam, protams, ir nepieciešama kāda sieviete, un te iesaistās viņa labākā drauga nesen uz pilsētu atbraukusī māsa, kurai nepieciešama nauda, lai viņa varētu adoptēt bērnu no Brazīlijas. Neliela kaulēšanās par nepieciešamo atalgojumu, un darījums noslēgts. Viss būtu labi, ja vien varoņa ģimenes sievietes nebūtu uzreiz par Emmu (tā sauc Geinsbūras varoni) tik stāvā sajūsmā un ja viņas izjukušajās kāzās nevainotu tikai savu brāli/dēlu.
Tu vari man nejautāt, vai tas viss beidzas ar to, ka inscinētās attiecības pārvēršas reālajās un vai sākotnēji tik svešie varoņi viens otru iemīl. Par to tu vari nešaubīties (lai gan, protams, ar Eiropas kino nekad neko nevar zināt). Ja tu padomāji, ka paredzamību izmantošu kā ieganstu šo filmu zemu novērtēt, tev nebūs taisnība. Šai filmai tiešām ir daudz trūkumu, bet paredzamība to vidū nav centrālais. Lai arī kritiķiem un skatītājiem šī filma patika, es īsti nesapratu - kas tieši tajā ir labs. Pieņemsim, ka vietām te ir laba vārdu spēle (kura interesantā kārtā mums tika izskaidrota arī subtitros), bet kopumā filma cieš no hroniska nesmieklīguma un sastieptības. Galvenais varonis ir ne cepts, ne vārīts, nesaistošs un nogurdinošs. Iespējams, ar šo premisu būtu iespējams uztaisīt tiešām labu komēdiju - asu, ironisku, varbūt pat traku, bet šī nav šāda komēdija. Šī filma ir smaga, bet ne smaga psiholoģiski, drīzāk varētu teikt - robusta, vienmuļa un pārāk pareiza.
Tāpēc izvēle krita uz šo ne pārāk pretenciozo komēdiju "Aizdod man savu māsu". Ja kas - šai filmai ir arī kaut kas kopīgs ar "Antikristu", proti, te vienu no centrālajām lomām spēlē Šarlote Geinsbūra, kuras loma gan ir daudz mazāk prasīga nekā iepriekš skatītajā filmā.
Filma balstās uz sekojošas premisas - tās galvenais varonis ir diezgan veiksmīgs "deguns" - smaržu izstrādātājs, kura dzīvē ir tikai viena nopietna problēma - viņa māte un piecas māsas, kuras allaž komandē parādi šī vīrieša dzīvē (esmu aizmirsis galvenā varoņa vārdu un man patlaban nav pieejams Internets, lai to noskaidrotu). Iepriekš viss ir bijis relatīvi normāli, bet nopietnas raizes viņam sākas, kad sievietes izlemj, ka varonim ir nepieciešams precēties. Kā nekā viņam ir jau 43 gadi, bet viņu joprojām aprūpē māsas, kurām viņš faktiski ir diezgan piegriezies (nav gan īsti skaidrs, vai viņš pats uzstāj uz to, ka viņu nepieciešams apprecēt). Kad radinieces sāk viņam nepārtraukti piespēlēt sievietes, kuras varētu kļūt par viņa potenciālajām laulenēm, varonis sāk strauji izjust diskomfortu. Un lai situāciju atrisinātu, viņš (izdzirdis par šādu situāciju, kas atgadījusies viesmīlei viņa iecienītā kafejnīcā) izlemj radīt situāciju, kad topošā sieva viņu pamet vienu pie altāra, tādējādi nodarot viņam lielu morālo traumu un padarot runas par laulību neaktuālas.
Šādā nolūkā viņam, protams, ir nepieciešama kāda sieviete, un te iesaistās viņa labākā drauga nesen uz pilsētu atbraukusī māsa, kurai nepieciešama nauda, lai viņa varētu adoptēt bērnu no Brazīlijas. Neliela kaulēšanās par nepieciešamo atalgojumu, un darījums noslēgts. Viss būtu labi, ja vien varoņa ģimenes sievietes nebūtu uzreiz par Emmu (tā sauc Geinsbūras varoni) tik stāvā sajūsmā un ja viņas izjukušajās kāzās nevainotu tikai savu brāli/dēlu.
Tu vari man nejautāt, vai tas viss beidzas ar to, ka inscinētās attiecības pārvēršas reālajās un vai sākotnēji tik svešie varoņi viens otru iemīl. Par to tu vari nešaubīties (lai gan, protams, ar Eiropas kino nekad neko nevar zināt). Ja tu padomāji, ka paredzamību izmantošu kā ieganstu šo filmu zemu novērtēt, tev nebūs taisnība. Šai filmai tiešām ir daudz trūkumu, bet paredzamība to vidū nav centrālais. Lai arī kritiķiem un skatītājiem šī filma patika, es īsti nesapratu - kas tieši tajā ir labs. Pieņemsim, ka vietām te ir laba vārdu spēle (kura interesantā kārtā mums tika izskaidrota arī subtitros), bet kopumā filma cieš no hroniska nesmieklīguma un sastieptības. Galvenais varonis ir ne cepts, ne vārīts, nesaistošs un nogurdinošs. Iespējams, ar šo premisu būtu iespējams uztaisīt tiešām labu komēdiju - asu, ironisku, varbūt pat traku, bet šī nav šāda komēdija. Šī filma ir smaga, bet ne smaga psiholoģiski, drīzāk varētu teikt - robusta, vienmuļa un pārāk pareiza.
2009-10-22
comments powered by Disqus