Kazhes pierakstu burtnīca

Izmantojot laiku, kamēr Liene bija fotokursos, noskatījos vienu no šī gada gaidītākajām un vienlaikus negaidītākajām filmām - Larsa fon Trīra "Antikristu". Jau iepriekš biju par šo filmu izlasījis pietiekami daudz, lai zinātu, ka šī nebūs viena no tām filmām, ko skatīties draugu kompānijā, lai labi parēktu un ieēstu kādus cepumus vai picu. Larss fon Trīrs nav tas režisors, kuram patīk pajokot vai atstāstīt kādu vecu anekdoti (pat "The Boss of It All`", kas it kā ir komēdija, ir ekstremāla filma).
Šajā filmā, kurā Trīrs parāda antikrista īsto dabu, piedalās tikai divi aktieri - Villems Defo un Šarlote Geinsbūra, kas gan man pamatā rada jautājumu, kā viņī piekrita tajā piedalīties. Defo tomēr ir teju pirmā lieluma Holivudas zvaigzne, un šī nav tā filma, kura varētu uzlabot viņa reputāciju vidējā kinoskatītāja acīs. Protams, visu cieņu par uzdrīkstēšanos, bet šī ir droši vien pretīgākā filma, ko pēdējos gados esmu redzējis.
Šajā filmā ir lieki meklēt jebko no fon Trīram kādreiz tik svarīgajiem "Dogmas 95" principiem - te ir gan fona mūzika, gan dekorācijas, gan dārga filmēšanas tehnika, gan viss cits, ko pats fon Trīrs savulaik noliedzis. Patiesībā, cik nepatīkami lai arī man nebūtu to atzīt, pirmā filmas aina ir vienkārši perfekti uzfilmēta. Skanot kādam Hendeļa skaņdarbam, filmas varoņu pāris nododas seksam sava dzīvokļa vannasistabā (jāpiezīmē - ainas ir diezgan grafiskas), kamēr viņu mazais dēls izrāpjas no savas gultiņas un izkrīt pa atvērto istabas logu. Vārdos tas, protams, neizklausās diez ko skaisti, bet veids, kā tas tiek pasniegts, ir lirisks, ļoti emocionāls un estētisks. Protams, skaidrs, ka tas tiek rādīts šādi tikai tādēļ, lai vēlāk mums piedāvātu kontrastus. Zināms jau, ka Trīrs neko nedara tāpat vien.
Tātad, bērns nositas, un māte sevi vaino viņa nāvē. Vīrietis sevi nevaino, jo viņš nav tāds cilvēks. Tikām sievietei (ja kas - viņiem abiem nav vārdu) ir nervu sabrukums, viņas vīrs, kas ir psihologs, veic sievas ārstēšanu. Un ārstēšanas ietvaros viņi aizbrauc uz Ēdeni - viņiem piederošu mājiņu meža vidū, no kuras Viņai ir pamatīgas bailes. Kā vēlāk izrādās - ne bez pamata.
Šajā būdiņā un tās tuvumā arī norisinās visas tās ainas, par kurām tu varbūt esi dzirdējis šīs filmas sakarā. Filmas trešā nodaļa, kas saucas "Izmisums", ir ļoti grūti skatāma. Jau iepriekš netrūkst diezgan atbaidošu epizožu, bet uz filmas beigām to daudzums jau kļūst šokējoši augsts un man vairākas reizes nācās no ekrāna novērsties, tik grafiski reālistiski viss tiek rādīts. Iespējams, es tev tagad sabojāšu prieku, šo filmu skatoties (lai arī tam, protams, neticu), bet pieminēšu trīs no pretīgākajām filmas epizodēm:
1) Viņa Viņam ar dēli iesit pa olām un pēc tam masturbē atslēgušos vīrieti, līdz viņš ejakulē asinis
2) Viņa Viņam ar urbi izurbj cauri kājai un iestiprina tajā kaut kādu pretīgu metāla figņu ar ratu
3) Viņa sev pašai ar ļoti pretīgām sarūsējušām šķērēm nogriež klitoru.
Jaukas epizodes, vai ne?
Tagad noslēgumā es labprāt tev pateiktu, ka fon Trīrs visas šīs šausmas izmanto tādēļ, lai pateiktu kaut ko ļoti būtisku par cilvēka dabu, ka šī ir ļoti smaga un vienlaikus ļoti vērtīga filma, ka ir vērts sevi piespiest to noskatīties. Taču diemžēl es tā neuzskatu, izņemot prologu nekas man šajā filmā īsti nepatika. Jā - ļoti spēcīgi nofilmēts, jā, abi aktieri vienkārši perfekti iejutušies šajā biedējošajā stāstā. Bet - ļoti nepatīkama filma, kura pamatā tevi šokē tādēļ, lai tevi šokētu. Neko pozitīvu (manuprāt) tā tev nedos.