Love Me If You Dare

Ja tev patika "Amēlija", tev patiks arī "Love me if you dare". Tā vismaz apgalvoja šīs filmas reklāmas. Un tiesa kas tiesa - "Love me if you dare" pamatīgi kopē vienu no pēdējo 10-20 gadu veiksmīgākajām franču filmām. Jūtams, ka Jans Samuels pamatīgi ietekmējies no Ženē stilistikas un arī Mariona Kotiljāra šeit ir visai līdzīga Odrijai Totū "Amēlijas" laikos. Taču sajūta man radās tāda, ka formu Samuels no "Amēlijas" uzķēra labi, bet domu - ne visai. Šī filma ir kā tāda konfekte - skaista, krāsaina, vizuāli saistoša. Bet tās saturs varētu būt labāks. Mani ieintriģēja filmas nostādne - par puisi un meiteni, kuru dzīve sastāv no vienām vienīgām derībām no kategorijas "vai tu uzdrīkstēsies", bet īsti filmu ar to pacelt neizdevās, un pamazām galvenie varoņi sāka krist uz nerviem. Nē, man nav nekādu iebildumu pret Gilema Kanē un Kotiljāras saspēli, bet filma kā tāda man nepatika. Un ne tāpēc, ka man būtu iebildumi pret tās morāli (man ir nospļauties par morāli) vai tādēļ, ka tā nebūtu ticama (kāda man daļa gar ticamību), bet gan tādēļ, ka tās dzīvums bija pārāk uzspēlēts, un viss tajā bija kaut kāds neīsts. Nav tā, ka man nekas filmā nebūtu paticis, bet trūkumu tai tomēr bija pārāk daudz, lai es to varētu pa īstam izbaudīt.
Vienīgais, kas šajā filmā ir patiešām interesanti, ir apstāklis, ka filmā ļoti centrāla tēma ir Edītes Piafas dziesmai "La vie en rose". Kas te īpašs? Tas, ka tikai dažus gadus vēlāk Kotiljāra saņēma Oskaru par Piafas atveidošanu filmā, kuras viens no nosaukumiem ir tieši "La vie en rose". Tikai jāatzīst, ka filmā "Love me if you dare" tā roze, kuru spēlē Kotiljāra, brīžiem ir stipri vien neglīta.
2009-10-25
5.0
comments powered by Disqus