Ricky
Ar "Rikiju" Ozons turpina sekot savam mūžīgajam principam - katrā jaunā filmā iesaistīt kaut ko tādu, ko viņš iepriekš filmās nav izmantojis. Šoreiz filmas unikālā iezīme ir pārdabiskums, kas iepriekš (cik atceros) viņa filmās nav parādījies.
Sākas viss pagalam tradicionāli - dzīves salauzta sieviete mēģina sociālajā centrā nodot savu jaunāko bērnu - mazuli Rikiju, jo no viņas ir aizgājis vīrietis. Tad mēs atgriežamies kādu (īsti neskaidri - kādu tieši) laiku atpakaļ un iepazīstamies ar Pako - topošo Rikija tēvu, Ketijas kolēģi rūpnīcā. Un mēs uzzinām apstākļus, kādos Rikijs ticis radīts, iepazīstam jaunās ģimenes veidošanos un sairšanu un pilnīgu izjukšanu, kad Ketija konfrontē Pako par brūcēm, kas pārādījušās Rikijam uz lāpstiņām, uzskatot, ka vīrietis varētu būt bērnu sitis. Pako aiziet, bet tad sākas pārdabiskā filmas daļa. Nez, vai es te varu atklāt, par ko ir runa? Laikam labāk nē. Varbūt arī jā, bet neatklāšu, varbūt tas nav nemaz tik būtiski. Katrā gadījumā sākot ar apmēram vidu filma pārstāj būt maksimāli reālistiska un sāk aizrauties ar tādām lietām, kas principā ir diezgan lielā pretrunā ar šīs pašas filmas pirmo daļu - ikdienišķais stāsts pēkšņi pārvēršas par tādu kā pasaku.
Kā tas man visbiežāk ir ar Ozona filmām - es no "Rikija" biju gaidījis kaut ko vairāk, kaut ko labāku, kaut ko skaistāku. Šoreiz filma arī uzfilmēta ir tādā ļoti sadzīviskā veidā, bez tādas estētiskas rotaļāšanās, kā tas bija raksturīgs viņa agrīnākajiem darbiem, šeit viss ir tieši, reālistiski un ne pārāk skaisti (manā izpratnē vismaz). Kas ir minams starp filmas mīnusiem - Ozons neko īsti tās gaitā neizdara ar tās varoņiem - nogājuši no punkta A līdz punktam B viņi faktiski neko diži nemainās, vai arī ja mainās, tad tur kaut kas nav īsti sakarīgi izveidots. Kaut vai nav īsti skaidrs, kurā brīdī hronoloģiski būtu īstā vieta sākuma ainai.
Nav šaubu, ka arī turpmāk es skatīšos Ozona filmas, taču vajadzētu man droši vien pamazām pieņemt, ka šis režisors tik ļoti manā gaumē nav, cik augstu viņš lai arī nekotētos.
Sākas viss pagalam tradicionāli - dzīves salauzta sieviete mēģina sociālajā centrā nodot savu jaunāko bērnu - mazuli Rikiju, jo no viņas ir aizgājis vīrietis. Tad mēs atgriežamies kādu (īsti neskaidri - kādu tieši) laiku atpakaļ un iepazīstamies ar Pako - topošo Rikija tēvu, Ketijas kolēģi rūpnīcā. Un mēs uzzinām apstākļus, kādos Rikijs ticis radīts, iepazīstam jaunās ģimenes veidošanos un sairšanu un pilnīgu izjukšanu, kad Ketija konfrontē Pako par brūcēm, kas pārādījušās Rikijam uz lāpstiņām, uzskatot, ka vīrietis varētu būt bērnu sitis. Pako aiziet, bet tad sākas pārdabiskā filmas daļa. Nez, vai es te varu atklāt, par ko ir runa? Laikam labāk nē. Varbūt arī jā, bet neatklāšu, varbūt tas nav nemaz tik būtiski. Katrā gadījumā sākot ar apmēram vidu filma pārstāj būt maksimāli reālistiska un sāk aizrauties ar tādām lietām, kas principā ir diezgan lielā pretrunā ar šīs pašas filmas pirmo daļu - ikdienišķais stāsts pēkšņi pārvēršas par tādu kā pasaku.
Kā tas man visbiežāk ir ar Ozona filmām - es no "Rikija" biju gaidījis kaut ko vairāk, kaut ko labāku, kaut ko skaistāku. Šoreiz filma arī uzfilmēta ir tādā ļoti sadzīviskā veidā, bez tādas estētiskas rotaļāšanās, kā tas bija raksturīgs viņa agrīnākajiem darbiem, šeit viss ir tieši, reālistiski un ne pārāk skaisti (manā izpratnē vismaz). Kas ir minams starp filmas mīnusiem - Ozons neko īsti tās gaitā neizdara ar tās varoņiem - nogājuši no punkta A līdz punktam B viņi faktiski neko diži nemainās, vai arī ja mainās, tad tur kaut kas nav īsti sakarīgi izveidots. Kaut vai nav īsti skaidrs, kurā brīdī hronoloģiski būtu īstā vieta sākuma ainai.
Nav šaubu, ka arī turpmāk es skatīšos Ozona filmas, taču vajadzētu man droši vien pamazām pieņemt, ka šis režisors tik ļoti manā gaumē nav, cik augstu viņš lai arī nekotētos.
2009-11-02
comments powered by Disqus