Kazhes pierakstu burtnīca

Lai arī sevi neuzskatu par sevišķu ekspertu Tolkiena daiļradē un nekad neesmu maniakāli centies izlasīt katru viņa izdoto rindiņu, zinot Rīgas Centrālās bibliotēkas diezgan skopo angliskās literatūras klāstu, nebija nekāds brīnums, ka šo grāmatu paņēmu un izlasīju. Grūti jau tas nebija - grāmata ar visu priekšvārdu un komentāriem ir knapi 100 lappuses gara un izlasāma stundas-divu laikā. Cita lieta, ka šīs divas stundas varētu veltīt arī kaut kam jēdzīgākam.
No vienas puses "Roverandom" Tolkiena daiļradē ir diezgan būtiska - kā nekā tas laikam ir viņa pirmais stāsts, ko Tolkiens pierakstīja, un līdz ar to bez tā nebūtu Viduszemes un nebūtu hobitu. No otras puses - stāsts tika pirmo reizi publicēts tikai 1998.gadā (ilgi pēc autora nāves) un īsti pabeigts tas tā arī netika.
"Roverandom" ir diezgan tipiska bērniem domāta pasaka, ko Tolkiens veltīja savam vidējam dēlam Maiklam kādās ģimenes brīvdienās pie jūras, kad Maikls jūras krastā akmeņos pazaudēja savu mīļāko rotaļlietu - suni. Vēlāk Tolkiens šo stāstu pierakstīja un 1937.gadā iesniedza izdevniecībai kā savu nākamo garadarbu pēc "Hobita". Taču izdevēju sunīša Rovera piedzīvojumi uz Mēness un pie Jūras pārvaldnieka īpaši neinteresēja, jo šajā grāmatā nepiedalās neviens hobits, un tā rezultātā Roverandoms atgriezās plauktā, kur tas putēja vēl sešdesmit gadu garumā (ja ievēro, ka uzrakstīja Tolkiens to jau 1927.gadā, tad publikāciju tas piedzīvoja pat vairāk kā 70 gadus pēc sarakstīšanas).
Grāmatas sižeta kopsavilkums būtu sekojošs - kucēns Rovers iekož biksēs garāmejošam burvim, tas suni pārvērš par rotaļlietu un nogādā rotaļlietu veikalā. Rotaļlietu nopērk sieviete savam dēlam (ar ko domāts, protams, Tolkiena dēls), sunītis puikam izkrīt no kabatas jūras krastā, tur tas sastop vēl vienu burvi, kas Roveru uztic kaijai, kas kā pastnieks lido uz Mēnesi. Uz Mēness Rovers sastop Mēness cilvēku - spēcīgāko no visiem burvjiem un tā Mēness suni, kuru arī sauc par Roveru, tāpēc šis Rovers tiek pie vārda Roverandoms. Tad Roverandoms nonāk pie pirmā burvja, kas apprecējis Jūras ķēniņaa meitu, un tur tusē ar jūras suni, un visubeidzot tas nonāk mājās.
Galvenais šī stāsta mīnuss ir tajā, ka Roverandoma piedzīvojumi nav nekādi reāli piedzīvojumi - nekas īsti tajos nenotiek, tur patiešām ir vairāk tusēšanas nekā jebkā cita un līdz ar to grāmata gluži vienkārši nav neko diži interesanta. Plus Tolkiens tajā izteikti par daudz "zīmējas" ar savu izglītotību - atsaucas uz visdažādākajiem mītiem, izmanto "ļoti asprātīgas" vārdu spēles un visādi apliecina sevi, kas neko labu iespaidu man vismaz nerada.
Kas varētu būt interesanti "tolkienistiem" šajā grāmatā, tas ir saskatīt detaļas, kuras vēlāk Tolkiens izmantojis citos darbos (neko lielas un būtiskas tās nav, bet šur tur patiešām kaut kas mēdz parādīties - kaut vai tas, ka pūķiem ir mīksta pavēdere), taču man ar to nepietiek, lai es "Roverandom" nosauktu par veiksmīgu bērnu grāmatu. Ja kas - diezgan uzkrītoša šeit ir līdzība (strukturāli) ar "The Wizard of Oz".
Protams, varētu aizrādīt, ka man vispār nevajadzētu lasīt bērniem domātas grāmatas. Un vismaz šo bērnu grāmatu es patiešām varēju nelasīt.