The House of Blue Light

Es pilnīgi noteikti neesmu viens no tiem cilvēkiem, kas ir lielā sajūsmā par Deep Purple astoņdesmito gadu veikumiem. Patiesību sakot, sevišķi man nepatīk gandrīz nekas, ko šī grupa radīja pēc pirmās Mark II izjukšanas, bet tas jau ir cits stāsts. Katrā gadījumā "The House of Blue Light" var lepoties ar to, ka grupas sastāvs ir iespējami autentisks - Gilmors, Blekmors, Peiss, Lords un Glovers (jeb - tas pats sastāvs, kas ierakstīja manis iecienītākos DP albumus). Pēc idejas šāds sastāvs varētu arī 1987.gadā radīt pietiekoši labu mūziku, taču diemžēl this is not the case. Galvenā problēma visai prognozējamā kārtā saistās ar to, ka astoņdesmito gadu otrajā pusē teju ikviens vecās paaudzes izpildītājs darīja visu, lai izklausītos moderns un progresīvs. Bet tas visbiežāk nozīmēja - melodiju trivializēšanu, sintezatoru izmantošanu vietā un nevietā un elektroniskās bungas. Un tas parasti neko labu nenozīmē, un šis gadījums nav izņēmums.
Te gan jāpiemin, ka "The House of Blue Light" ir otrais albums, ko ierakstīja "atdzimušais" Mark II un kamēr "Perfect Strangers" gan fani, gan kritiķi atzina par diezan veiksmīgu, par šo albumu to pašu teikt nevarētu. Viena vaina varētu būt tajā, ka "The house of blue light" patiešām ir daudz vairāk astoņdesmitajiem gadiem tipisks ieraksts nekā tā priekšgājējs, bet otra vaina varētu būt tajā, ka pirmajā reizē grupai vairāk tika piedots, kamēr otrajā tika gaidīts jau atkal kaut kas labāks. Bet kaut ko labāku Deep Purple šajā laikā vairs sniegt nevarēja - dziesmas visbiežāk nav diez ko ātras, to enerģija ir astoņdesmitajiem gadiem raksturīgi mākslīga, Gilans vairs nav tas briesmonis (šī vārda pozitīvākajā nozīmē) kas 15 gadus iepriekš un vienīgi Blekmors laiku pa laikam atzīmējas ar kādu sulīgu rifu vai solo partiju, taču tās visbiežāk ir nogrūztas pārāk tālu fonā un nespēj konkurēt ar Lorda sintezatoru pārbagātību.
Līdzās tieksmei nopelnīt kādu lieku dolāru pie šādiem rezultātiem varētu būt novedis vēl viens diezgan būtisks apstāklis - grupas dalībnieku iekšējās nesaskaņas. Kā zināms - iepriekš Blekmoram bija (divreiz) izdevies panākt Gilana aiziešanu no grupas, bet tagad pamazām situācija gāja tajā virzienā, ka jau Blekmors pārstātu būt Deep Purple sirds un dvēsele, bet varētu visu savu uzmanību veltīt viduslaiku mūzikas spēlēšanai. It kā nav tā, ka visas šī ieraksta dziesmas būtu pār vienu kārti metamas un nekur nederīgas, bet arī tādas veiksmīgas kompozīcijas kā "The Spanish Archer" vai "Mad Dog" nespēj izvilkt šo ierakstu no tā kopējās viduvējības.
2009-11-03
6.0
comments powered by Disqus