Public Enemies
Šo filmu skatījāmies nu jau pirms desmit dienām, bet līdz šim nekādi nesanāca uzrakstīt savu spriedumu par to. Un nav tā, ka filma manī radīja tik pretrunīgas jūtas, ka nezināju, kā lai to novērtē.
Manas zināšanas, kas attiecas uz slaveniem 20.gadsimta noziedzniekiem (tādiem, kas nedarbojās totalitāru/autoritāru režīmu pārvaldes sistēmas ietvaros, bet gan rīkojās pašrocīgi) nav neko plašas un līdz ar to Džons Dilindžers līdz šim man visvairāk asociējās ar grupu "The Dillinger Escape Plan" (kuras mūziku arī klausījies neesmu, bet nosaukums tai ir atmiņā paliekošs.
Taču īpašu šaubu par to, vai vajadzētu skatīties šo filmu, man nebija. Lai arī neesmu gluži maniakāls Džonija Depa fans, kas atkal un atkal izbauda tās sekundes, kur viņš redzams "Šausmās Gobu ielā", vai vēl jo vairāk - skatās Depa labākos fragmentus YouTūbā, zināma interese par šo aktieri man tomēr ir un iemeslu neskatīties viņa filmas man nav.
"Public Enemies" jeb "Johnny D.", kā šo filmu pasniedz krievvalodīgajai auditorijai ir vairāk vai mazāk (drīzāk - mazāk) akurāta filma, kas pastāsta par savulaik Amerikas vismeklētākā noziedznieka profesionālo darbību. Turklāt jāpiezīmē, ka filma necenšas "rakt dziļi" - Manns un kompānija nemēģina noskaidrot, kādas seksuālas traumas, ko Dilildžers guvis bērnībā, viņu darījušas par noziedznieku. Es arī neteiktu, ka filma savu varoni sevišķi glorificē - šeit nav nevajadzīgas aizraušanās ar varoņa idealizāciju un viņa pretstatīšanu sliktajai sistēmai. Filmas doma dažos vārdos varētu būt tāda - bija reiz tāds Džons Dilindžers, viņš aplaupīja bankas. Ne vairāk un ne mazāk. Protams, vieta filmā ir arī love storijam starp Dilindžeru un sievieti, ko atveido Mariona Kotiljāra, varones vārdu neatceros.
Patiesībā tagad, ja tā labi padomā, visvairāk man šī filma atgādina tāpat pavisam nesen skatīto franču "Samuraju" - tāda pati diezgan liela kameras atsevišinātība no varoņa, tāda pati vēsa filmas pasniegšanas maniere, faktiski arī "Public Enemies" nobeigums ir diezgan labi atbilstošs Jaunā viļņa kanoniem - tiešs, konkrēts un salīdzinoši negaidīts. Diez vai filmai ir nopietns pamats saņemt kaudzēm balvas festivālos un vēlāk iegūt klasikas statusu, bet piektdienas vakara filmas uzdevumu tā izpilda gana veiksmīgi.
Protams, vienlaikus es apzinos, ka diez vai šī filma vispār piesaistītu jebkādu publikas interesi, ja vien tur nebūtu Depa, bet... viņš tomēr ir arī ļoti labs aktieris, ne tikai "cukurdupsis", līdz ar to filma, kuras vērtība ir Deps, man tomēr šķiet pieņemamāka nekā filma, kuras vērtība ir Džesika Simpsone.
Manas zināšanas, kas attiecas uz slaveniem 20.gadsimta noziedzniekiem (tādiem, kas nedarbojās totalitāru/autoritāru režīmu pārvaldes sistēmas ietvaros, bet gan rīkojās pašrocīgi) nav neko plašas un līdz ar to Džons Dilindžers līdz šim man visvairāk asociējās ar grupu "The Dillinger Escape Plan" (kuras mūziku arī klausījies neesmu, bet nosaukums tai ir atmiņā paliekošs.
Taču īpašu šaubu par to, vai vajadzētu skatīties šo filmu, man nebija. Lai arī neesmu gluži maniakāls Džonija Depa fans, kas atkal un atkal izbauda tās sekundes, kur viņš redzams "Šausmās Gobu ielā", vai vēl jo vairāk - skatās Depa labākos fragmentus YouTūbā, zināma interese par šo aktieri man tomēr ir un iemeslu neskatīties viņa filmas man nav.
"Public Enemies" jeb "Johnny D.", kā šo filmu pasniedz krievvalodīgajai auditorijai ir vairāk vai mazāk (drīzāk - mazāk) akurāta filma, kas pastāsta par savulaik Amerikas vismeklētākā noziedznieka profesionālo darbību. Turklāt jāpiezīmē, ka filma necenšas "rakt dziļi" - Manns un kompānija nemēģina noskaidrot, kādas seksuālas traumas, ko Dilildžers guvis bērnībā, viņu darījušas par noziedznieku. Es arī neteiktu, ka filma savu varoni sevišķi glorificē - šeit nav nevajadzīgas aizraušanās ar varoņa idealizāciju un viņa pretstatīšanu sliktajai sistēmai. Filmas doma dažos vārdos varētu būt tāda - bija reiz tāds Džons Dilindžers, viņš aplaupīja bankas. Ne vairāk un ne mazāk. Protams, vieta filmā ir arī love storijam starp Dilindžeru un sievieti, ko atveido Mariona Kotiljāra, varones vārdu neatceros.
Patiesībā tagad, ja tā labi padomā, visvairāk man šī filma atgādina tāpat pavisam nesen skatīto franču "Samuraju" - tāda pati diezgan liela kameras atsevišinātība no varoņa, tāda pati vēsa filmas pasniegšanas maniere, faktiski arī "Public Enemies" nobeigums ir diezgan labi atbilstošs Jaunā viļņa kanoniem - tiešs, konkrēts un salīdzinoši negaidīts. Diez vai filmai ir nopietns pamats saņemt kaudzēm balvas festivālos un vēlāk iegūt klasikas statusu, bet piektdienas vakara filmas uzdevumu tā izpilda gana veiksmīgi.
Protams, vienlaikus es apzinos, ka diez vai šī filma vispār piesaistītu jebkādu publikas interesi, ja vien tur nebūtu Depa, bet... viņš tomēr ir arī ļoti labs aktieris, ne tikai "cukurdupsis", līdz ar to filma, kuras vērtība ir Deps, man tomēr šķiet pieņemamāka nekā filma, kuras vērtība ir Džesika Simpsone.
2009-11-06
comments powered by Disqus