Kazhes pierakstu burtnīca

Ne tik sen lasīju jaunāko (uz to brīdi) Uļickas romānu - "Tulkotājs Daniels Štains". Diemžēl esmu jau paspējis pilnībā aizmirst tajā grāmatā notiekošo (vai pareizāk - ļoti nopietni jāpiepūlas, lai kaut ko patiešām atcerētos), kas laikam gan neliecina, ka man tā grāmata būs šķitusi fenomenāli laba. Protams, varu apskatīties pats savu aprakstu par šo grāmatu, bet tas nav tik būtiski.
"Meitenes" man uzreiz iepatikās. Ne tādā ziņā, ka man vienmēr patikušas meitenes un nevis zēni. Tā gan arī ir patiesība, bet ne īsti būtiska šajā situācijā. Gribēju tikai teikt, ka šīs grāmatas ievads mani apbūra. Sadzīvisks, vienkāršs atstāstījums par meiteņu-jauno pionieru ikdienu piecdesmito gadu sākumā kaut kur Padomijas dienvidos. Dzīvs un sulīgs, tieši tāds, kādam jābūt kārtīgam steikam. Tomēr turpinājumā - grūti pat teikt, vai "Meitenes" pareizāk būtu saukt par romānu vai arī par stāstu krājumu - tas nav īsti nedz viens, nedz otrs - kaut kas tik labi man vairs netika. Pirmais stāsts mani aizrāva, pārējie - atstāja diezgan vēsu. It kā viss turpinās līdzīgā garā, bet personāži šķiet kaut kādi pārāk blāvi, lai arī autore neapšaubāmi mēģinājusi tos darīt kolorītus, situācijas - pat ne banālas, bet kaut kādas... nesvaigas. Īsti nevaru formulēt savu domu, bet šī grāmata patiešām nebija tāda, kā man to gribētos, un tā ir diezgan nopietna problēma (man). Kārtējo reizi gan jūtu, ka apraksts sanāk diezgan bezmērķīgs, bet ko gan citu var gaidīt piektdienas pēcpusdienā, kad pdarba diena strauji tuvojas beigām, bet darāmā apjoms - vēl nē. Nupat nokārās Tildes Biroja instalācija. Ar to arī beigsies šis apraksts.