Kazhes pierakstu burtnīca

Jāatzīst, ka mani mēģinājumi iepazīt latviešu modernās literatūras aktualitātes visbiežāk sagādā tikai nepatīkamus pārsteigumus. No šogad lasītajām latviešu autoru grāmatām pozitīvs iespaids radies vien par dažām Bankovska grāmatām, kā arī par "Gūtenmorgenu", kamēr vairums lasīto grāmatu labākajā gadījumā var pretendēt uz statusu "izlasīju-aizmirsu".
Kā cilvēks, kuram dzejas pasaule ir pilnīgi sveša, Astrīdes Ivaskas vārdu es pirms šīs grāmatas paņemšanas bibliotēkā dzirdējis nebiju. Līdz ar to šo grāmatu es lasīju kā pilnīgi balta lapa un faktiski tāda balta lapa paliku arī pēc "Pasaules pagalmos" izlasīšanas.
Grāmata ir miniatūru krājums, kurā autore dalās savos iespaidos par dažādām valstīm, kurās viņai ir sanācis uzturēties. Ja Ivaska nebūtu dzejniece, varbūt šī grāmata būtu sanākusi kā tīri saistošas ceļojumu piezīmes. Taču Ivaska ir dzejniece, un līdz ar to arī šī grāmata pamatā sastāv no dažādām noskaņām, nenolaižoties līdz tādai trivialitātei kā fakti, un visvairāk tā man lika domāt par vienu no man vismazāk saistošajiem vidusskolas obligātās literatūras darbiem - Edvarta Virzas "Straumēniem". Mani, protams, ļoti priecē, ka Ivaska savas emocijas spēj izteikt tik bagātīgā leksikā, pielietojot daudz tādu vārdu, kuri manā vārdu krājumā ietilpst labākajā gadījumā pasīvā veidā, un pa reizei es pat varu piekrist, ka viņai diezgan labi izdodas uzburt noskaņu, bet tas nemaina vienu faktoru - šī grāmata ir gandrīz neizturami garlaicīga. Tu to lasi un gaidi, kad tā beidzot būs galā, jo tajā patiešām nav nekā tāda, kam pieķerties un kā dēļ to būtu vērts turpmāk atcerēties. Manuprāt, vienīgā reālā mērķauditorija šādai mākslai ir literatūras skolotājas, kurām parasti ļoti labi tīk monotoni un garlaicīgi apraksti.
Līdz ar to var secināt, ka es tev šo grāmatu diez vai varu rekomendēt, jo mani māc nopietnas šaubas par tavu piederību literatūras skolotāju aprindām.