Kazhes pierakstu burtnīca

Latvijas neatkarības svētkos pēc definīcijas ir jāskatās patriotisks kino, kaut kas pacilājošs un noskaņojošs uz lielām lietām. Tā kā "Rīgas sargus" otro reizi skatīties neplānoju un arī "Zeitgeist" turpinājums manā wish-listē ir diezgan tālu no augšas, izvēle krita par labu Kventina Tarantino versijai par 2.Pasaules karu.
Jāpiezīmē, ka diez vai es tev šo filmu rekomendētu kā informatīvu avotu, ja vēlies iegūt kādu vēsturisku informāciju par 2.Pasaules kara norisi. Tarantino uz faktiem ir nospļauties, kā to viens no filmas galvenajiem varoņiem paziņo jau pašā tās sākumā. Specbrigāde "bēdīgi slavenie mērgļi", kuras biedri - astoņi maniakāli noskaņoti Amerikas ebreji, vairāku gadu garumā nacistu okupētajā Francijā ievieš bailes vācu karavīriem ar savu nežēlīgo un ļoti produktīvo darbību, īsti neatbilst vēsturiskajai patiesībai. Taču tas neapšaubāmi arī ir filmas pluss - šādā veidā Tarantino atbrīvojas no nepieciešamības filmā rādīt to, kas jau rādīts simtos un tūkstošos filmu par 2.P.k. Turklāt viņa pieeja ir praktiski brīva no propogandas nastas - nav tā, ka viņš būtu pavērsis situāciju otrādi un, piemēram, padarījis nacistus par labajiem puišiem un Sabiedrotos par sliktajiem.
Skatoties "Bēdīgi slavenos mērgļus", tu ne vairāk jūti realitātes pieskārienu kā tajā pašā "Lubenē" vai "Nogalināt Bilu". Tās varoņi ir "over the top", situācijas - pilnīgi neiespējamas un skaidrs, ka pasaule, kurā norisinās šīs filmas darbība, nav mūsu pasaule. Taču tas pat ne mazākajā mērā netraucēja man šo filmu izbaudīt. Tā bieži ir sadistiska un brutāla (zināms, ka Tarantino šādi izgājieni patīk), reizēm - kolosāli smieklīga un pa brīžam (negaidīti) sirsnīga. Breds Pits kārtējo reizi apliecina, ka līdzās savam seksīgajam izskatam var lepoties arī ar visai nopietnu aktiera talantu (ko viņš turklāt realizē visai daudzveidīgi, kas arī ir pluss), zināmā mērā viņa varonis liek domāt par Pita lomu iekš "Snatch", bet ne gluži. Ja kas - pati filma nedaudz līdzinās pagājušā gada "Defiance", taču tur, kur pēdējā centās kaut cik pieturēties reālās pasaules standartiem, Tarantino iet savu ceļu. Un saki vai nesaki - bet ir aizraujoši un patīkami pārmaiņas pēc redzēt filmu, kurā ebreji pastrādā šausmu darbus pret vāciešiem, nevis otrādi. Un domājams, ka atkārtota skatīšanās šai filmai nāks tikai par labu.
Oskaru par gada filmu Tarantino, protams, nedabūs, taču šī ir tiešām viena no šogad labākajām filmām. Un īpaši jāuzteic aktieru ansamblis, kurā lieliski sapulcēti gan amerikāņu, gan neamerikāņu aktieri, kuri lielākoties (izņemot, protams, Pitu) nav nekādas superslavenības, bet filmā iederas vienkārši ideāli.