(500) Days of Summer

Pēdējā laikā kaut kā sanācis (apzināti), ka skatāmies gandrīz tikai "alternatīvās" filmas - visbiežāk Eiropā tapušas un ne sevišķi ordināras. Ir, protams, arī izņēmumi, bet "500 days of Summer" pilnīgi noteikti ir vismazāk "alternatīvā" filma, ko noskatījāmies mūsu gripas epidēmijas laikā.
Jau pašām filmas sākumā mums tiek paziņots, ka šī nebūšot parasta romantiska komēdija par mīlestību, bet īsti šai lietai ticēt negribas, jo šo informāciju mums pavēsta paveca aizkadra balss, kas izklausās pēc tipiskas pamācošas filmas sastāvdaļas. Ar tālāko ir nedaudz grūtāk - pēc pirmajām 30 minūtēm biju diezgan tuvu tam, lai filmu slēgtu ārā. Tās humors nešķita smieklīgs, varoņi bija kaut kādi nekādi un tas vien, ka šeit iesaistījās astoņdesmito gadu britu roks (pamatā "The Smiths" veidolā) visvairāk man lika domāt par stipri nožēlojamo "Nick and Norah`s Infinite Playlist" un nevis par it kā arī līdzīgo noskaņu "High Fidelity". Man (atšķirībā no Lienes) nav nekādu iebildumu pret Zūiju Dešanelu, bet viņa nav arī no tām aktrisēm, kas man liktu ģībt. Un man (līdzīgi kā Lienei) izteikti nepatika Džozefs Gordons-Ljūits (un jā - man patiešām šķiet, ka meitene bija ārpus viņa svara kategorijas).
Bet tad notika brīnums - kaut kur ap filmas vidu tajā sāka sekot viena veiksmīga aina pēc otras. Ja iesākumā vienīgais labais, ko par filmu varēju pateikt, bija galvenā varoņa mazā māsa - pieredzējusi romantisku attiecību risinātāja, tad pēkšņi šeit sāka parādīties daudz labu lietu. Un perfektākā pilnīgi noteikti bija aina ar filmu fragmentiem, varonim esot kinoteātri - autentiski uztaisīts, trāpīgi, smieklīgi un vienlaikus - ne stulbi. Un arī varoņu attiecības ap šo laiku sāka kļūt mazāk kaitinošas. Es varbūt neiešu tik tālu, lai baisi slavēt "reality" un "fantasy" paralēlo ainu - šāds piegājiens ir redzēts arī šur tur citur, bet arī tas principā uz nerviem nekrita.
Arī pēc filmas noskatīšanās līdz galam es diez vai teikšu, ka tā kaut ko nopietnu pateiktu par cilvēku attiecībām vai ka tā ļautu man ieraudzīt kaut ko sevišķi jaunu sevī un pasaulē ap sevi, bet - uz beigām tā sniedza normālu vakara izklaidi un par to varu filmai pateikt paldies.
Jā, ko es īsti neuztvēru - kāda doma bija ainai ar "The Graduate"? Banāla vai ne tik ļoti banāla?
Verdikts līdz ar to ir tāds, ka manā izpratnē šī filma nav gluži tāds mēsls kā "Nick and Norah`s blah blah blah", bet līdz šedevram te tomēr ir diezgan patālu. Kā teikt - tās ēkas varētu izskatīties arī iespaidīgāk.
Piezīme - tā nav plānveidīga stratēģija no manas un Lienes puses (lai arī tā varbūt izskatās), apveltīt filmas ar sakrītošiem vērtējumiem. "Innocence" Liene novērtēja pirmā un neļāva man apskatīties savu vērtējumu (un tam godīgi sekoju), bet par šo filmu arī katrs savu viedokli formulējām atsevišķi. Lai gan varbūt tā nav nejaušība, ka arī gripa mūs saķēra vienlaicīgi.
2009-11-23
6.0
comments powered by Disqus