Optimismam nav pamata
Sestdien neliela Rīgas slēpņošanas pasākuma ietvaros nokļuvām kādreizējā rūpnīcā "Sarkanā zvaigzne". Pirms gadiem divdesmit tā bija viena no lielākajām moto rūpnīcām visā PSRS, tagad - biedējošs grausts, kurā pat bomži nemitinās. Protams, skats uz pilsētu no ēkas jumta ir labs un diez vai tāds man būtu pieejams, ja rūpnīca turpinātu darboties, un tomēr - kārtējo reizi pārņēma dusmas un nevarības sajūta, redzot to, cik daudz tika nelietderīgi un bezjēdzīgi sagrauts, zaudēts un izlaupīts.
VEF, RRR, Komutators, Alfa, RAF, Juglas manufaktūra, Boļševička, Rīgas manufaktūra, Zasulauka manufaktūra, Lauksaimniecības mašīnu rūpnīca, Rīgas elektromašīnu rūpnīca, Rīgas dīzeļbūves rūpnīca, Rīgas elektromehāniskā rūpnīca, Rīgas stikls, Rīgas mēbeļu furnitūras rūpnīca, mēbeļu fabrika Teika, Rīgas filcs, gumijas izstrādājumu rūpnīca Sarkanais kvadrāts, apavu rūpnīcas Rekords un Ērglis, Rīgas juvelieru rūpnīca, velosipēdu un mopēdu rūpnīca Sarkanā zvaigzne, Elektrospuldžu rūpnīca, Apgaismes tehnikas rūpnīca, Tehnoloģisko rīku rūpnīca, Medicīnas instrumentu rūpnīca, Rīgas dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca, Rīgas porcelāna fabrika, Rīgas Robotu rūpnīca. (saraksts ņemts no kāda komentāra Apollo).
Šur tur kaut kāda ražošana notiek (piem., RRR), biežāk - nekas nenotiek. Rezultātā mana darba vieta ir teju viens no lielākajiem Rīgas ražojošajiem uzņēmumiem. Cik cilvēku ir uzņēmumā? Zem trim simtiem. Cik cilvēku bija VEFā? Ap desmit tūkstošiem. Līdzīgs mērogs, vai ne?
Varētu droši vien uztaisīt fotogrāfiju sēriju - Rīgas rūpnīcu grausti. Ne visur atradīsim vairs arī drupas, bet tas jau ir skaidrs. Par to foto sēriju es domāju pilnā nopietnībā.