Tātad, šī filma stāsta par zēnu, kura vecāki vada veco ļaužu pansionātu kaut kur Anglijā - neņemos teikt, kur tieši. Desmit gadīgais Edvards ir burtiski nāves pārņemts - viņš alkst rast pierādījumus tam, ka eksistē pēcnāves dzīve, spoki un tā tālāk. Skaidrs, ka šāda mānija viņam ir tālab, ka ikdienā viņam pārāk bieži nākas saskarties ar nāvi un pieņemt pretējo viedokli, patiešām, šādos apstākļos varētu būt diezgan grūti. Galvenais zēna "hobijs" ir mēģināt notvert spokus audio ierakstā, tālab viņš cenšas izvietot savu magnetafonu zem kāda mirstoša mājas iemītnieka gultas, lai uztvertu tā pēcnāves komunikāciju. Ar dzīvajiem tikām Edvards sadzīvo diezgan slikti, un vienīgais draugs, kas viņam parādās, ir "jauns" mājas iemītnieks - pensionēts burvju mākslinieks Klarenss (kuru atveido vienmēr izcilais Maikls Keins), kuru pamazām sāk pārņemt vecuma plānprāts, bet kurš tomēr vēl mēģina Edvartam dot kādu dzīves mācību, lai arī viņš pats (Klarenss) ir diezgan liels fuck-up, kurš par savu aizvadīto dzīvi diži lielā sajūsmā būt nevarētu. Un tā veidojas visai īpatnēja draudzība starp šīs filmas varoņiem, kura mani vismaz ļoti labi uzrunāja, un man pat gribētos teikt, ka savas tēmas tā pasniedz daudz dziļāk un nopietnāk nekā jau minētais "Benjamin Button", kas - būsim godīgi - pamatā balstījās uz slaveniem vārdiem un specefektiem, kamēr "Is Anybody There?" ir filma ar sirdi, ļoti skumja filma, kurā varēju saskatīt arī zināmu līdzību ar manu 2009.gada absolūti iecienītāko multfilmu "Up". Tiešām ļoti skumja un vienlaikus - skaista filma, kas man kļuva par ļoti patīkamu pārsteigumu.