Somebody

Būtu vietā jautāt - vai ir korekti līdzās Holivudas megaprojektiem ar simtiem miljonus dolāru lielu budžetu un Džoniju Depu galvenajā lomā apskatīt Kultūras akadēmijas studentu bakalaura darbus? Pēc idejas droši vien nav pareizi piemērot vienu mērauklu Didzim Eglītim un Uvem Bolam (ok, Bols laikam nav tas labākais piemērs). Un tomēr - ja es varu līdzās tiem pašiem grāvējiem rakstīt par pusprofesionāliem Āfrikas un Latiņamerikas kino darbiem, kāpēc gan lai es diskriminētu pašmāju jaunos kino darboņus? Vēl jo vairāk - vismaz teorijā es no Latvijas "jaunajiem un nesaprastajiem" gaidu vairāk nekā no pašmāju atzītajām kino autoritātēm.
Tātad, pirmā LKA lapā noskatītā filma mums ir "Somebody". Filmā tiek izmantota tēma, ko Latvijas kino man vēl nebija nācies sastapt - proti, zinātniskā fantastika (jāatzīst - visai nepateicīga tēma, ja tev na pa rokai liels daudzums skanošā). Tā stāsta par diviem jauniešiem - Ītanu un Simonu, kas abi strādā kompānijā "Somebody", kura piedāvā servisu - tavu vēlmju īstenošana tajā brīdī, kad tu attiecīgo vēlmi izsaki.
Kā tas īsti darbojas:
- firmas Somebody klients A izsaka skaļi savu vēlmi: "Varētu kāds man noslaucīt tagad dibenu". Un pēc mirkļa viņa dibens ir noslaucīts, bet A pat neatceras, ka viņam šāda vēlme ir bijusi, jo ir tikusi pārrakstīta viņa atmiņa. Te neizbēgami rodas vairākas problēmas:
1) vai šāds serviss ir izdevīgs klientam, ja viņa vēlmes lielākoties ir sīkas?
2) vai tas ir izdevīgs firmai, ja vēlmes ir lielas un dārgas?
3) kādā veidā klientam tiek piestādīts rēķins, ja viņš neatceras izteiktās vēlmes un to piepildījumu?
4) kā tiek risināta atmiņas dzēšana, ja vēlmes piepildīšanas brīdī klāt ir arī citi cilvēki?
5) ko "Somebody" dara, ja tās klients izsaka vēlmi no kategorijas "Varētu tagad kāds iebāzt premjeram koku pakaļā."?
Tas nav pilns iespējamo problēmu saraksts, bet tikai īss ieskats tajās. Filmā šie jautājumi atbildēti netiek, tā vietā uzsvars tiek likts uz varoņu savstarpējām attiecībām - Simona, pati to nezinot, ir Ītana kliente, bet Ītans viņā ir iemīlējies, lai arī sievietes atmiņa par viņu tikšanās reizēm regulāri tiek attīrīta. Un tad vēl bērnu namā uzaugušais Ītans no bērnu nama apsarga ievāc informāciju par savu ģimeni.
Negribu būt pagalam kritisks, tāpēc atzīmēšu punktus, kas man filmā patika:
1) uzdrīkstēšanās ņemt grūti realizējamu tēmu
2) veiksmīgi atainotā vide, Rīga ar milzīgu daudzumu velosipēdistu un "šallaino"
3) laikam un filmai atbilstošs operatora darbs
4) muzikālais noformējums (vairāk pateicoties "SPB" un mazāk - "Gain Fast")
Tiktāl viss būtu labi, bet bija arī traucējošās lietas:
1) aktierspēle filmā ir diezgan biedējoša. Man arvien vairāk šķiet, ka mākslas kino jomā latviešiem vajadzētu koncentrēties uz mēmo kino, katrā ziņā, ja es kādreiz beidzot realizēšu kādu no savām filmu idejām, no runāšanas droši vien prātīgāk būtu izvairīties. Vienīgais, kas šeit ir kaut cik "ticams", ir Kaspars Znotiņš (viņš gan arī laikam vienīgais no filmas dalībniekiem ir profesionāls aktieris - no JRT), kamēr filmas galvenie varoņi nepavisam nepārliecina. Varētu izteikt savu tiesu pārmetumu arī scenāristam, kurš iekļāvis filmā pārāk daudz tādu punktu, par ko man gribētos iebilst, ka tā nevar būt. Izgrieztu pusi materiāla ārā, samontētu visu dinamiskāk, dzīvāk, un filma būtu tīrā ieguvēja.
Protams, es apzinos, ka savā mūžā neko neesmu uzfilmējis, neesmu uzrakstījis nevienu scenāriju un vispār no kino mākslas jēdzu diezgan maz.
2009-12-05
6.5
comments powered by Disqus