Kazhes pierakstu burtnīca

Jāatzīst, ka pamazām notiek nenovēršamais un neizbēgamais - es sāku sajūsmināties par Vudija Alena filmām. Vēl ne tik sen man šis režisors šķita esam viens kaitinošs un neirotisks ebreju vecis, kura filmās ir pārāk daudz runu par seksa un kura izpratne par morāli neatbilst nekādiem morāles kritērijiem. Diez vai Vudija filmas pēdējā laikā būtu radikāli mainījušās - viņš joprojām ir tikpat neirotisks un tikpat ebrejisks kā allaž, bet viņa humors mani ir sācis paķert arvien vairāk un vairāk.
"Whatever Works" ir uz doto brīdi jaunākā Vudija filma. Tās galvenais varonis ir Boriss Jelnikovs - personāžs, kuru citkārt droši vien būtu atveidojis pats Alens, jo viņa atšķirība no tradicionālā Alena "liriskā es" ir vien tajā, ka Larijs Deivids Boriss savulaik ir bijis spējīgs fiziķis (gandrīz nominēts Nobela prēmijai), kas specializējies stīgu teorijā, bet tagad viņš ir visai nejauks pusmūža vīrs, kas savas dienas vada, klārējot savus visai mizantropiskos pasaules uzskatus pāris saviem draugiem un nopelnot kādu dolāru, pasniedzot privātstundas šahā bērniem, kurus viņš uzskata par nepiedodami stulbiem. Taču kādu vakaru viņš savā nesimpātiskajā dzīvoklī ielaiž bez pajumtes esošu jaunu sievieti no Amerikas dienvidgala (Evana Reičela Vuda lomā, kurā es lieliski varētu iedomāties arī Vudija pēdējo gadu favorīti Skārletu Johansoni). Meitene ir jauka, bet stulba kā zābaks. Un, kā jau to var gaidīt, starp šo pāri, kurus šķir daudzi gadu desmiti un droši vien vairāk kā 100 IQ punkti, dzimst ne īsti saprotamas jūtas, bet, kā mīl teikt Boriss: "Whatever works" jeb - ka tik strādā. Un tā sanāk, ka viņi apprecas un gadu nodzīvo kopā, līdz Ņujorkā ierodas vispirms meitenes māte, bet tad arī tēvs, neviens no kuriem nav īsti priecīgs, ka viņu meita - skaistuma konkursu laureāte savos miestos, apprecējusies ar vecu, cinisku un nejauku ebreju veci.
Filma nebūt netiecas pēc reālistiskuma - ne velti Boriss vairākas reizes uzsāk pa tiešo sarunu ar skatītājiem (kurus gan nez kāpēc citi filmas personāži neredz) un tās noskaņa ir izteikti teātrim un nevis kino piederīga, bet tas neapšaubāmi ir filmas efekts un nevis tās defekts. Borisa brīžiem neciešamajos un neizturamajos vārdos ir diezgan daudz patiesības, tādas patiesības, ko varbūt novērtētu arī Māris, un šī noteikti nav TIKAI komēdija, lai arī tā nepretendē uz sevišķi nopietnas filmas statusu. Noteikti rekomendēju!