Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms ne tik daudziem gadiem "Arktiskie pērtiķi" tika pasludināti par labāko, kas britu mūzikā noticis kopš tās liktenīgās dienas, kad Džons Lenons pamodās Pola Makartnija apskāvienos pēc pamatīgas pieliešanās sakarā ar Liverpūles uzvaru pār Derby County, un uz paģirām izlēma atteikties no savas ieceres kļūt par profesionālu restleri, tā vietā pievēršoties popmūzikai.
Labi, varbūt par Bītlu vēsturi es nedaudz piemeloju, bet "Arctic Monkeys" debijas albums tika slavēts tik daudz, ka man nebija nemaz citas izvēles, kā vien būt pret to iespējami atturīgam un vēsam, lai gan patiesībā tas tiešām bija viens sasodīti labs muzikāls veikums.
Ir pagājuši cik - trīs, četri? - gadi, un Arctic Monkeys vairs nav britpopa mesijas, bet viņu statuss joprojām ir ļoti augsts, ne velti "Humbug" britu albumu čārtos aizsniedzās līdz pirmajai vietai. Taču tas nemaina diezgan skaidro faktu, ka šī grupa salīdzinoši ar saviem pirmsākumiem ir kļuvusi rāmāka un mazāk aizraujoša. Ja savos pirmsākumos Arctic Monkeys bija traki un mežonīgi, tad tagad viņi arvien mazāk līdzinās pankiem un arvien vairāk - "The Smiths". Man nav nekādu personīgu pretenziju pret Moriseju, bet... tie nav tie Arctic Monkeys, ko man gribētos dzirdēt. Jā, viņi varbūt ir kļuvuši profesionālāki, melodiskāki, bet man kaut kā par to ir nospļauties, ja viņu dziesmas tagad ir depresīvas un lēnas un nemotivējošas. Un arī tad, kad viņi ir ātrāki un dusmīgāki, kā piemēram dziesmā "Pretty Visitors", viņi mani īsti nepārliecina. Ir te mirkļi, kas liek man no grupas gaidīt lielas lietas - kaut vai ievadošās "My Propeller" centrālais rifs, bet pat vienas dziesmas, kuru es iekļautu savā šī gada topā (ja es tādu, protams, veidotu - ko es nedarīšu) te gluži vienkārši nav. Es gribētu, lai būtu, bet nav, un tur neko nevaru iesākt.