Kazhes pierakstu burtnīca

Sen nebija būts teātrī, lai arī uz JRT vienmēr esmu gājis ar prieku. Pēdējos gados gan jāatzīst, ka pagalam maz sanācis sekot šī teātra aktualitātēm, kā rezultātā pat nedaudz biju piemirsis, cik tas ir labs.
"Latviešu mīlestība" savā ziņā ir visai raksturīga izrāde pēdējo gadu JRT repertuārā - proti, tas ir viens no tiem Hermaņa iestudējumiem, kur izrādes pamatā nav bijis nedz lugas, nedz kāda cita literāra darba, nedz arī pats Hermanis sarakstījis scenāriju. Izrāde radās, režisoram pasniedzot saviem aktieriem tēmu, ar ko viņiem jāstrādā, paši aktieri vairāku mēnešu garumā vāca materiālus, veica izpēti, tad sākās kopā sanākšanas un mēģinājumos arī radās izrādes kodols. Diezgan līdzīgi bija ar "Latviešu stāstiem" un arī ar dažām citām JRT izrādēm. Bet jāatzīst - un tur šaubu nav - ka šī pieeja strādā vienkārši lieliski.
Pirmajā brīdī varētu padomāt - nekā taču tāda šajā izrādē nav - 13 ainas ar dažādām situācijām, kur sastopas vīrietis un sieviete (ok - vienreiz tie ir vīrietis un vīrietis). Pieci aktieri (Daudziņš, Broka, Znotiņš, Zariņa, Krūmiņš) katrs atveido veselu virkni dažādu vairāk vai mazāk stereotipisku latvieti. Personāži ir daļēji karikatūriski, nekāda kopīga sižeta te nav, arī izrādes struktūra ir tāda kā saraustīta un neviendabīga. Par ko tad te sajūsmināties?
Patiesībā - gandrīz par visu. Sākot jau ar to, cik lieliski šie aktieri izrādes laikā spēj iejusties tik atšķirīgos personāžos - tā, ka brīžiem tu vari tikai brīnīties, ka tas ir Daudziņš, bet tā - Guna Zariņa. Tāpat var tikai priecāties par minimālistiskajām dekorācijām. Taču galvenais skaistums šeit tomēr ir personāžos - domājams, ka katrs, ne tikai es, te saskatīs daudzviet kaut ko no sevis, un droši vien - vairāk nekā vienā varonī. Lai arī brīžiem nedaudz pārspīlēti, varoņi ir tik reāli, ka tos tiešām tu teju vai vari sataustīt.
Ja pirms izrādes apmeklējuma mani māca bažas - kā gan būs - izturēt četrarpus stundas teātrī, izrādījās - nebija tur ne mazāko problēmu, jo izrāde ir fenomenāli daudzveidīga un tāda, ka par garlaicību satraukties nemaz nevajadzētu. Labākās epizodes? Ja godīgi - gandrīz visas, bet dažas tomēr izcelšu. No komiskajām vislabāk man droši vien patika "Slimnīca" - ar nedaudz pastulbo čali no Sabiles, kas apgalvo, ka "konduktors - tas nav nekāds darbs, tā nav profesija, tas ir dzīvesveids". Daudziņš bija kolosāls kā pensionārs no Salacgrīvas epizodē Autoostā. Bet vēl labāks viņš ir izrādes neapšaubāmi skumīgākajā ainā - liriskajā "Deju vakarā". Lieliska ir "pokemoniski - pancīgā" aina uz jumta ar nosaukumu "Uz jumta", Znotiņa lasītā "dzeja" tajā ir tik fenomenāla, ka man pat trūkst vārdu.
Tiešām - ļoti, ļoti jauka un sirsnīga izrāde, kas sagādā daudz pozitīvu emociju, tāda, kur gan pasmieties, gan paskumt, un tas viss - tik organiski, tik autentiski, ka... man trūkst vārdu.