It Might Get Loud
Džimijs Peidžs, Džeks Vaits un The Edge! Tas tik ir ģitāristu trio! Un šie trīs ģitāristi šajā filmā spēlē kopā, pārspriež savu ģitārspēles tehniku un māca viens otram dažādus knifiņus. Un līdzās tam mums tiek pastāstītas tādas lietas no šo varoņu dzīves, par ko es vismaz iepriekš dzirdējis nebiju.
Lai nebūtu nekādu neskaidrību, uzreiz atzīšos, ka Vaits un Peidžs ir mani elki, bet tikām The Edge konkrēti un U2 kopumā man no mūzikas viedokļa ne pārāk patīk - jā, viņiem ir lielisks publiskais tēls, viņi dzied par svarīgām tēmām, atbalsta vērtīgus pasākumus un dzīvo noderīgu dzīvi, bet - un tur man ir grūti jebko iesākt - viņu mūzika man šķiet stipri vienveidīga un garlaicīga. Līdz ar to no šīs filmas es vairāk gaidīju tieši no Vaita un Peidža, kamēr The Edge dzīve mani neko daudz neinteresē.
Atkal jau šajā filmā kārtējo reizi varēju pārliecināties par to, cik lielisks Džeks Vaits ir ne tikai kā mūziķis, bet arī kā entertainer - viņš vienkārši eleganti pasniedz sevi un savu tēlu. Tiešām prieks viņu gan redzēt, gan viņā klausīties.
Filmā sanāk tā, ka laikam apmēram puse laika mums rāda ģitāristu trio kopā spēlējam, bet otra puse tiek aizvadīta gan viņu dzīvē svarīgās vietās, gan atstāstot šo to no viņu biogrāfijām. Kas attiecas uz biogrāfisko daļu, aizraujošākā daļa ir par Peidža jaunības dienām - te mēs redzam viņu trīspadsmit gadu vecumā izpildām skiffle un stāstām, ka dienās viņš kļūšot par biologu, tāpat redzam jau nedaudz vecāku Peidžu, joprojām spēlējot diezgan izteiktu sviestu, tā ka zināmā mērā varu brīnīties, kā TĀDS ģitārists varēja savu karjeru sākt ar tādām blēņām, bet tāda ir vēsturiskā patiesība.
The Edge labākās epizodes ir tad, kad viņš demonstrē savus dažādos gadžetus, kuri dara viņa ģitārspēli tādu, kāda tā ir. Tādas daļas patiešām ir interesants, lai arī pašas dziesmas, kas no tā rezultātā sanāk, neko aizraujošas man nešķiet.
Patiesībā no viņa jaunības dienām (cik dīvaini tas lai arī nebūtu) dokumentālu materiālu ir vismazāk, bet viņam ir lieliskas ainas ar "mazo Džeku Vaitu", superīga ievadaina, kur Vaits taisa ģitāru un vairāki kolosāli fragmenti no viņa grupu koncertiem - elegantākais ir White Stripes koncerts pensionāriem.
Ja tev nepatīk nedz Stripes, nedz Zeppelin, nedz U2, diez vai tev būtu vērts skatīties šo filmu, bet man - pilnīgi noteikti to bija vērts skatīties un nekas, ka nākamajā rītā bija grūtāk piecelties uz ikrīta skrējienu, jo vakars Peidža, Vaita un Edža sabiedrībā bija bijis to vērts.
Lai nebūtu nekādu neskaidrību, uzreiz atzīšos, ka Vaits un Peidžs ir mani elki, bet tikām The Edge konkrēti un U2 kopumā man no mūzikas viedokļa ne pārāk patīk - jā, viņiem ir lielisks publiskais tēls, viņi dzied par svarīgām tēmām, atbalsta vērtīgus pasākumus un dzīvo noderīgu dzīvi, bet - un tur man ir grūti jebko iesākt - viņu mūzika man šķiet stipri vienveidīga un garlaicīga. Līdz ar to no šīs filmas es vairāk gaidīju tieši no Vaita un Peidža, kamēr The Edge dzīve mani neko daudz neinteresē.
Atkal jau šajā filmā kārtējo reizi varēju pārliecināties par to, cik lielisks Džeks Vaits ir ne tikai kā mūziķis, bet arī kā entertainer - viņš vienkārši eleganti pasniedz sevi un savu tēlu. Tiešām prieks viņu gan redzēt, gan viņā klausīties.
Filmā sanāk tā, ka laikam apmēram puse laika mums rāda ģitāristu trio kopā spēlējam, bet otra puse tiek aizvadīta gan viņu dzīvē svarīgās vietās, gan atstāstot šo to no viņu biogrāfijām. Kas attiecas uz biogrāfisko daļu, aizraujošākā daļa ir par Peidža jaunības dienām - te mēs redzam viņu trīspadsmit gadu vecumā izpildām skiffle un stāstām, ka dienās viņš kļūšot par biologu, tāpat redzam jau nedaudz vecāku Peidžu, joprojām spēlējot diezgan izteiktu sviestu, tā ka zināmā mērā varu brīnīties, kā TĀDS ģitārists varēja savu karjeru sākt ar tādām blēņām, bet tāda ir vēsturiskā patiesība.
The Edge labākās epizodes ir tad, kad viņš demonstrē savus dažādos gadžetus, kuri dara viņa ģitārspēli tādu, kāda tā ir. Tādas daļas patiešām ir interesants, lai arī pašas dziesmas, kas no tā rezultātā sanāk, neko aizraujošas man nešķiet.
Patiesībā no viņa jaunības dienām (cik dīvaini tas lai arī nebūtu) dokumentālu materiālu ir vismazāk, bet viņam ir lieliskas ainas ar "mazo Džeku Vaitu", superīga ievadaina, kur Vaits taisa ģitāru un vairāki kolosāli fragmenti no viņa grupu koncertiem - elegantākais ir White Stripes koncerts pensionāriem.
Ja tev nepatīk nedz Stripes, nedz Zeppelin, nedz U2, diez vai tev būtu vērts skatīties šo filmu, bet man - pilnīgi noteikti to bija vērts skatīties un nekas, ka nākamajā rītā bija grūtāk piecelties uz ikrīta skrējienu, jo vakars Peidža, Vaita un Edža sabiedrībā bija bijis to vērts.
2009-12-23
comments powered by Disqus