Tāda vārda nav manā vārdnīcā
Vakar pēc visai ilgas "Katanas" spēles ar "pilsētu un bruņinieku" papildinājumu izlēmām kārtējo reizi apciemot slēpni, ko dēvē par "Time is getting on". Iepriekšējo reizi tur bija būts teju pirms gada, bet bez panākumiem. Šoreiz šķita, ka 25.decembra vakarā ap pusvieniem tur īpaši daudz ļaudīm būt nevajadzētu un ka līdz ar to ar atrašanu grūtību nebūs. Marina gan izlēma avantūrā nepiedalīties - slidens, slapjš un vispār pretīgs laiks kā nekā. Uzreiz atrast neizdevās, bet pareizā ideja radās un pēc kādām 10-15 minūtēm konteineris rokā. Diemžēl zināms, ka ar to piedzīvojums vēl nebeidzas un ka priekšā vēl viens uzdevums. Ar sagatavošanos šī uzdevuma veikšanai sanāca tizlums, kā dēļ notērējām ne mazāk kā pusstundu. Negribu neko spoilēt, tikai pateikšu, ka telefonos trūkst vienas pavisam loģiskas funkcijas, kuras dēļ nedaudz ievārīju mēslus.
Uzdevumu risinājām ilgi, un atkal kā uzvarētāja te izgāja Marina, kas atrisināja arī pirmo mīklu (kā zināms - pirms gada). Pakaļ konteinerim gan neaizbraucām, jo rajons tur nav tik elegants un smalks, ka gribētos ar vietējiem gopņikiem pavadīt romantisku Ziemassvētku vakaru.
Bet viens bija drošs - šorīt man bija paredzēts izlaist skriešanu. Ja ej gulēt ap trijiem, plus vēl ārā ir absolūta slidotava, skriešana nešķiet iespējama.
Un tomēr - tāda vārda nav manā vārdnīcā! Pamodos astoņos, un paskrēju. Jā, skriešana bija ļoti tizla - arī skrienot pavisam lēni pastāvīgi bija jauztraucās, ka tik ar seju neielidošu asfaltā, bet princips ir pāri visam - never back down. Un tā Džeka un Megas Vaitu pavadījumā es arī šodien nepadevos.
Vai es neesmu kruts, ka šādi pašreklamējos?