Man kā cilvēkam, kam Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetne" šķiet esam viena no 19.gadsimta literatūras pērlēm, protams, varētu būt zināmi iebildumi pret šīs filmas neturēšanos pie grāmatas satura. Izmainīti apstākļi, kas noved pie Sibilas Veinas nāves; nez no kurienes ieviests jauns personāžs - Lorda Henrija meita, kas kļūst par Doriana pēdējo mīlestību; citāds Sibilas brāļa gals; būtiski atšķirīgs no oriģinālā nobeigums - tās ir pietiekami būtiskas detaļas, lai aizvainotu "pūristu", bet man tā nav pati lielākā problēma. Tikām citas problēmas šajā filmā ir daudz aktuālākas - pirmkārt, filmas sākuma daļa veidota tā, ka neko īsti nevar saprast, filmā iesaistīti kaut kādi absurdi "horror" elementi, rētas uz Doriana muguras, vienveidīgi un neizteiksmīgi personāži, un tad vēl man jāpacieš Kolins Fērts lorda Henrija lomā. Ar visu cieņu pret šo aktieri, viņš tomēr ir un paliek labāk piemērots naivu un jauku varoņu atveidošanai, un viena vienīga pielīmēta bārda nepadara viņu par ticamu Mefistofeļa līdzinieku. Kā man patika Bens Bārnss Doriana lomā? Protams, nav viegli no "Nārnijas hronikām" pārkāpt nopietnajā kino, bet Bārnss kopumā nebija slikts - lai gan, protams, īsti vairāk kā "būt smukam" viņam šajā filmā laikam arī nevajadzēja. Varu vienīgi piebilst, ka filmas reklāmas plakāti, kuros Bārnss izskatās pēc kāda "Twilight" varoņa, īsti plusus filmai arī neiedeva.
Nav šaubu, ka Vailda romāns būtu varējis kļūt par pamatu daudz, daudz labākai filmai. Taču vismaz filmas beigas nav tik šausmīgi sliktas kā sākums un gala rezultāta situācija ir tāda, ka filmas beigas es biju spējīgs noskatīties un tā man nekrita dramatiski uz nerviem. Un nesanāca tā, ka gada pēdējā noskatītā filma vienlaikus būs gada sliktākā noskatītā filma.