Kazhes pierakstu burtnīca

Aleksandrs Makkols Smits ir viens no tiem rakstniekiem, kuru grāmatas nepretendē uz augstās mākslas statusu un kuras vienlaikus nav arī tādas sēnalas, ka pēc to lasīšanas būtu nepieciešams pāri galvai vilkt papīra maisu. Protams, ja autors kopš 1998.gada ir izdevis 27 romānus, vienu stāstu krājumu, sešas grāmatas bērniem un četras akadēmiska satura grāmatas, ir skaidrs, ka nekāds super nopietns rakstnieks viņš nevar būt, un laikam gan viņš arī pats neapgalvo pretējo.
"Skotijas iela numur 44" ir pirmais romāns viņa grāmatu sērijā ar tādu pašu nosaukumu, kur grāmatas galvenie varoņi dzīvo attiecīgā ēkā Edinburgā. Grāmata aizsāka nu jau Smitam diezgan populāru praksi - romāns turpinājumos. Proti, grāmata pa vienai nodaļai tika publicēta katru dienu vietējā avīzē, un autoram allaž bija jārūpējas par to, lai katra īsā nodaļa motivētu lasītāju ķerties arī pie nākamās nodaļas rītdien. Plus vēl tāda īpatnība, ka šādā grāmatā autoram nav iespējas koriģēt pirmo nodaļu tekstu - viss, kas ir jau ticis publicēts, ir kā akmenī iekalts. Un tas, protams, ir interesanti.
Grāmatā ir diezgan daudz personāžu, no kuriem izcelšu tikai, manuprāt, interesantākos:
- Irēna un Bērtijs. Irēna ir sieviete, kura ir apņēmības pilna padarīt savu dēlu Bērtiju par ģēniju. Tālab savā piecu gadu vecumā puika tiek nodarbināts ar visu iespējamo, cita starpā viņš jau runā itāļu valodā un māk spēlēt saksafonu. Pati Irēna neapzinās, ka viņa gandē savam dēlam bērnību. Tikām Bērtijs to sāk apzināties un sadumpojas.
- Brūss ir nekustamo īpašumu vērtētājs, jauns vīrietis, visnotaļ pievilcīgs un atlētisks, kuram burtiski līp klāt sievietes un kurš vienlaikus izceļas ar pamatīgu augstprātīgumu un sevis pārvērtēšanu.
- Pema ir 20 gadīga jauna sieviete, kurai ir otrais "gap year", par ko arī viņa pati nav īsti sajūsmā, viņa īrē dzīvokli kopā ar Brūsu un ātri vien iemīlas savā visai kaitinošajā dzīvokļa biedrā. Pema strādā par palīdzi Metjū mākslas galerijā
- Metjū ir bagāta tēva dēls, kuram nekādi neizdodas neviena uzņēmējdarbība (galvenokārt tādēļ, ka viņam par to nav intereses). Kārtējais darba pienākums viņam ir vadīt tēva nopirktu mākslas galeriju, no kuras gan peļņa gaidīta netiek, bet kuru arī tik ātri izputināt varētu nebūt viegli. Metjū nav nekādas sajēgas no mākslas un līdz ar to viņš savam darbam nav īsti piemērots.
Pietiks par personāžiem? Pietiks. Liela daļa grāmatas sižeta ietverta jau šajā personāžu aprakstā, tāpēc neko vairāk par to nestāstīšu.
Kā jau minēju - grāmata nav nekāds šedevrs, lasās tā gan viegli un patīk un kopuma jāatzīst, ka rakstīt Smits pilnīgi noteikti māk. Tas, ka saturs nav diez ko paliekošs, tas jau ir cits jautājums. Vismaz pēdējā šogad izlasītā gramata nav slikta, un tas kaut kādā mērā mani priecē.