Kazhes pierakstu burtnīca

Tikai jau pēc šīs filmas noskatīšanās atklāju, ka iepriekš vienu šī slavenā franču režisora filmu jau biju redzējis - proti, Amerikā tapušo "Pretty Baby". Nav gan tā, ka šis apstāklis būtu kaut ko mainījis un ka to zinot es nebūtu skatījies "Ardievu, mani bērni". Ja nu kas, šo filmu kā vienu no Francijas kino labākajiem darbiem man rekomendēja Kžištofs (mūsu pagājušās vasaras kaučsērferis), tālab arī to skatījos.
Jāatzīst, ka šī ir diezgan tipiska franču filma - sākot jau ar to, ka tās darbība norisinās skolā, bet, manuprāt, no visu valstu kinematogrāfiem, tieši Francijas visvairāk specializējas uz filmām par mācību iestāžu tematiku. Vērts gan pieminēt, ka šajā konkrētajā filmā par to, ka tās norises vieta ir skola, būtiskākais ir apstāklis - kad tas norisinās. Proti, filmas darbība rit 1943.-44.gada ziemā, kad Francija ir vācu okupēta un kad tajā valda Viši kolaboracionistu režīms.
Galvenais filmas varonis ir aptuveni desmitgadīgais Kventins - viens no klostera skolas gudrākajiem audzēkņiem, kurš gan vienlaikus ir baigais mammas dēliņš un arī diezgan lecīgs tipāžs. Kventins sākotnēji nav sajūsmā, kad viņa klasē parādās jauns puika - Žans Bonē, kurš šķiet ir gudrāks par pašu Kventinu. Līdz ar to jau no pirmajām dienām starp viņiem īpaši labas attiecības neveidojas, taču kā tas bērnībā nav retums, šīs attiecības vienā brīdī no naidīgām pārtop par draudzību, un lielā mērā to sekmē Kventina atklāsme, ka Žans patiesībā nav nekāds Bonē, bet gan Kipelštains.
Te vērts piezīmēt, ka filma "Au revoir, les enfants" tās režisoram bija lielā mērā autobiogrāfiska - jo viņš savos skolas gados patiešām kļuva par aculiecinieku tam, kā viņa skolas direktoru un trīs skolas biedru aizveda projām (uz neatgriešanos) Gestapo. Filma ir skaista, skumja un ļoti pamācoša.