Kazhes pierakstu burtnīca

Atvainojos, ja ar šo rakstu aizvainoju tavas ticīgās jūtas - nav mans mērķis smieties par tiem, kas patiešām tic un kurus ticība padara par labākiem cilvēkiem.
Nelasi šo rakstu, ja esi ticīgs un jūtīgs!!!
Lai arī tiesa kas tiesa - manas attiecības ar baznīcu ir neeksistējošas, reizēm man rodas jautājumi, uz kuriem gribētos rast skaidru atbildi.
Tā kā ar citām reliģijām esmu pagalam slikti pazīstams (kādreiz gribētos palasīt kādas grāmatas par dzen-budismu, bet ne par to šoreiz), pievērsīšos jautājumiem, kas man nav skaidri tieši kristietības kontekstā.
Ko es nekādi nevaru saprast saistībā ar lūgšanām - vai tiešām Dievam ir nepieciešama pielaizīšanās un slavināšana? Vai tā tomēr nevarētu būt, ka šausmīgā pazemība un nemitīgā slavēšana "ak, Dievs, tu esi tik labs un tik varens, tik spēcīgs un tik skaists, un tik ļoti godājams" nav nākusi no šīs pasaules vareno vēlmes pazemību izjust attiecībā pret sevi no padoto puses? Proti, vai patiešām Radītājam tādas ārišķības varētu šķist svarīgas? Un vai Radītājam būtu nepieciešams desmit baušļu - pašu svarīgāko likumu vidū - iekļaut tādas blēņas kā aizliegumu nevietā pieminēt Radītāja vārdu un strādāšanu svētdienā (sestdienā?)? Šīs tēmas, manuprāt, lieliski apspēlē Monty Python komanda visās savās filmās.

Chaplain: Let us praise God. O Lord...
Congregation: O Lord...
Chaplain: ...Ooh, You are so big...
Congregation: ...ooh, You are so big...
Chaplain: ...So absolutely huge.
Congregation: ...So absolutely huge.
Chaplain: Gosh, we`re all really impressed down here, I can tell You.
Congregation: Gosh, we`re all really impressed down here, I can tell You.
Chaplain: Forgive us, O Lord, for this, our dreadful toadying, and...
Congregation: And barefaced flattery.
Chaplain: But You are so strong and, well, just so super.
Congregation: Fantastic.
Humphrey: Amen.
Congregation: Amen.

(citāts no "The Meaning of Life")
Un ir jautājums, ko es ar nevaru saprast - Tēvreizē jeb visu lūgšanu lūgšanā ir rinda "neieved mūs kārdināšanā". Vai šī rinda TIEŠĀM būtu adresējama Dievam? Cik esmu dzirdējis, no Dieva nāk viss labais un skaistais, un tu Dievam lūdz, lai viņš tevi neieved kārdināšanā? Vai par to tad nebūtu atbildīgs tas otrs tips, tas, kam dakša? Vai tiešām Tēvreizē tiktu pieminēts arī viņš?
Patiesībā Tēvreize arī kopumā ir visai īpatnējs teksts. Šīs divas rindas:

Un piedod mums mūsu parādus,
kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

arī ir diezgan aizdomīgas. Proti - cilvēks lūdz Dievam, lai Dievs rīkojas tāpat, kā to dara cilvēks. Kā nez tas iet ar pazemīgumu? Turklāt visas rindas ar lūgumiem Tēvreizē izklausās vairāk pēc prasībām. Tiešām, visai mīklaini.
Protams, skaidrs, ka teologiem ir pietiekoši sakarīgas atbildes - par to pašu kārdināšanu apskatīju rakstu, kurā skaidrots, ka Dieva vešana kārdināšanā nav tas pats, kas sātana kārdināšana, jo Dievs šādā veidā pārbauda tavu ticību, kamēr sātans grib tevi pazudināt. Protams, atbilstoši manai izpratnei, Dievs varētu arī cilvēku nepārbaudīt ar kārdināšanas palīdzību - jo Viņam vajadzētu jau tāpat zināt, vai šis cilvēks ir cienīgs, vai nē. Tātad - šaubu nav, ka baznīcas ļaudīm atbildes ir. Bet jautājums ir:
1) vai cilvēks, skaitot Tēvreizi, aizdomājas par šo vārdu būtību?
2) vai atrodamās atbildes uz pretrunīgajiem jautājumiem patiešām ir Atbildes vai arī tikai viltīga lavierēšana?