Appointment with Death
Kamēr Liene buras pa jaunāko Dena Brauna romānu, es arī izlēmu uz brīdi atkāpties no nopietnās literatūras un pievērsties tam, ko stingri ņemot varētu saukt par sēnalām. Protams, atradīsies daudz Agatas Kristijas aizstāvju - kā nekā Erkila Puaro un Miss Mārplas radītāja ir teju vai visu laiku lasītākā rakstniece, izpelnījusies augstu godu no karaļnama, tiekot iecelta par Dāmu un ka viņas radītie tēli ir nemirstīgi.
Un tomēr - vai ir kaut kas tāds, kas Kristijas darbus liktu ievietot kādā citā bibliotēkas plauktā nekā sadaļā "krimiķi"? Vai viņas grāmatas varētu pretendēt uz "īstas" (ko lai tas arī nenozīmētu) literatūras statusu? Labi savērpts stāsts ar slepkavību, tas, protams, ir ļoti labi, bet - vai no šīm grāmatām var kaut ko vērtīgu iemācīties, kaut ko LIELU iegūt? Un te es gribu būt skeptisks - cik saistoši un viegli Kristija lai arī nebūtu rakstījusi, viņas grāmatas ir un paliek visai vienveidīgas gan no sižetiskā, gan no tematiskā, gan no morālā viedokļa. Vienveidīgi ir viņas varoņi un vienveidīgi ir arī noziegumu atrisinājumi - proti, lielākoties absolūti negaidīti un ne vienmēr sevišķi loģiski.
Arī "Appointment with death" gadījumā autore lasītājam it kā sniedz visu informāciju, uz kuras pamata Puaro noskaidro, kas tad tieši ir slepkava, bet principā tie pavedieni varētu neko arī nenozīmēt un to visu varētu interpretēt arī savādāk.
Šajā konkrētajā grāmatā sižets ir apmēram sekojošs - kāda gados veca un stipri despotiska amerikāņu sieviete, kura stingrā pakļautībā tur savus divus audžudēlus, vienu audžumeitu un vienu pašas meitu devusies ar ģimeni uz Jeruzalemi, un tās tuvumā salīdzinoši mīklainos apstākļos tiek nogalināta. Potenciālo slepkavu ir daudz, bet Puaro kā allaž kā vainīgo atmasko teju vai vismazāk gaidīto kandidātu. Un tad grāmatai, protams, ir laimīgas beigas, kurās visas ieinteresētās puses ir apprecējušās un dzīvo laimīgi.
Gan trumpji, gan mīnusi šai grāmatai ir tieši tādi paši, kā tie allaž mēdz būt Kristijas grāmatām. Pirmkārt, tas viss šķiet lasīts jau kaut kur iepriekš (iespējams - arī vēlākos, ne tikai agrākos šīs pašas autores darbos). Otrkārt - lai arī it kā grāmatas varoņi ir ļoti atšķirīgi, nevienam no viņiem tādas īstas un atmiņā paliekošas personības nav. Ja kas - arī pats Erkils Puaro patiesībā nav nekāds super spilgtais varonis. Šādas grāmatas var lasīt autobusā pa ceļam uz darbu, vilcienā uz Siguldu vai gaidot pieņemšanā pie ārsta - proti, situācijās, kad nav īsti svarīgi, ko tu lasi, bet nopietnākās situācijās es gribētu no šāda stila grāmatām izvairīties.
Un tomēr - vai ir kaut kas tāds, kas Kristijas darbus liktu ievietot kādā citā bibliotēkas plauktā nekā sadaļā "krimiķi"? Vai viņas grāmatas varētu pretendēt uz "īstas" (ko lai tas arī nenozīmētu) literatūras statusu? Labi savērpts stāsts ar slepkavību, tas, protams, ir ļoti labi, bet - vai no šīm grāmatām var kaut ko vērtīgu iemācīties, kaut ko LIELU iegūt? Un te es gribu būt skeptisks - cik saistoši un viegli Kristija lai arī nebūtu rakstījusi, viņas grāmatas ir un paliek visai vienveidīgas gan no sižetiskā, gan no tematiskā, gan no morālā viedokļa. Vienveidīgi ir viņas varoņi un vienveidīgi ir arī noziegumu atrisinājumi - proti, lielākoties absolūti negaidīti un ne vienmēr sevišķi loģiski.
Arī "Appointment with death" gadījumā autore lasītājam it kā sniedz visu informāciju, uz kuras pamata Puaro noskaidro, kas tad tieši ir slepkava, bet principā tie pavedieni varētu neko arī nenozīmēt un to visu varētu interpretēt arī savādāk.
Šajā konkrētajā grāmatā sižets ir apmēram sekojošs - kāda gados veca un stipri despotiska amerikāņu sieviete, kura stingrā pakļautībā tur savus divus audžudēlus, vienu audžumeitu un vienu pašas meitu devusies ar ģimeni uz Jeruzalemi, un tās tuvumā salīdzinoši mīklainos apstākļos tiek nogalināta. Potenciālo slepkavu ir daudz, bet Puaro kā allaž kā vainīgo atmasko teju vai vismazāk gaidīto kandidātu. Un tad grāmatai, protams, ir laimīgas beigas, kurās visas ieinteresētās puses ir apprecējušās un dzīvo laimīgi.
Gan trumpji, gan mīnusi šai grāmatai ir tieši tādi paši, kā tie allaž mēdz būt Kristijas grāmatām. Pirmkārt, tas viss šķiet lasīts jau kaut kur iepriekš (iespējams - arī vēlākos, ne tikai agrākos šīs pašas autores darbos). Otrkārt - lai arī it kā grāmatas varoņi ir ļoti atšķirīgi, nevienam no viņiem tādas īstas un atmiņā paliekošas personības nav. Ja kas - arī pats Erkils Puaro patiesībā nav nekāds super spilgtais varonis. Šādas grāmatas var lasīt autobusā pa ceļam uz darbu, vilcienā uz Siguldu vai gaidot pieņemšanā pie ārsta - proti, situācijās, kad nav īsti svarīgi, ko tu lasi, bet nopietnākās situācijās es gribētu no šāda stila grāmatām izvairīties.
2010-01-05
comments powered by Disqus