Seraphine
Šo gadu pilnīgi izteikti esmu iesācis franču kino noskaņās - vēl tik nedēļa pagājusi kopš tā sākuma, bet esmu noskatījies jau četras Francijā tapušas kino lentes. Salīdzinājumam - pagājušā gada laikā - 28.
"Serafīna" ieguva teju visas iespējamās balvas pagājušā gada "Cēzaru" ceremonijā - 7 balvas iegūtas, vēl divas nominācijas tam klāt. Vienīgā būtiskā balva, uz ko filmas veidotāji droši vien cerēja, bet kas tai gāja secen, bija par labāko režiju.
Skatoties tādas filmas kā "Seraphine" līdzās pašas filmas saturam sanāk vismaz kaut kādā mērā arī izglītoties. Pirms šīs filmas es pilnīgi noteikti nebiju dzirdējis par tādu franču mākslinieci Serafīnu Luīzi (sauktu arī par Serafīnu no Senlī), bet tagad - zināšu. Un nav jāapšauba, ka šīs mākslinieces dzīve un darbi bija tā cienīgi, lai tiem veltītu filmu.
Serafīna bija ļoti īpaši sieviete - cauru dienu viņa strādāja smagu fizisku darbu - berza grīdas, mazgāja veļu upē, bet pa nakti - gleznoja, jo tā viņai bija licis darīt viņas sargenģelis. Vai tas bija sargenģelis, kas Serafīnai iemācīja iegūt krāsas viņas gleznām - parafīnu no baznīcas, asinis no skārņa, dubļus no pančkas. Augstās skolās, kur šādas lietas māca, Serafīna gājusi nebija, bet... zināja taču, kur iegūt krāsas. Tā viņa droši vien arī būtu visu mūžu paslepus gleznojusi, ja vienu viņas gleznu gluži nejauši nebūtu ieraudzījis ievērojamais mākslas kolekcionārs Vilhelms Ūde. Taču viņš ieraudzīja, un kā vēlāk izrādījās - tam, ka viņš "atklāja" Serafīnu pašai Serafīnai bija gan labā, gan sliktā daļa. Proti, šī sieviete, kura jau no sākta gala nevarēja lepoties ar sevišķi skaidru saprātu, izrādījās absolūti nepiemērota apstākļiem, kad māksla bija viņas vienīgais darbs un līdzekļu bija vairāk nekā tikai vienas krāsas bundžas nopirkšanai.
Filma bez jebkādiem sevišķiem vipendroniem atklāj Serafīnas stāstu, necenšot kaut ko baisi izskaistināt vai padarīt lielāku un ievērojamāku, ne par ko nemoralizējot un nebarojot skatītājam ar karotīti kaut kādas konkrētas emocijas. Gada labākā franču filma? Nevaru droši teikt, bet laba filma, tur šaubu nav.
"Serafīna" ieguva teju visas iespējamās balvas pagājušā gada "Cēzaru" ceremonijā - 7 balvas iegūtas, vēl divas nominācijas tam klāt. Vienīgā būtiskā balva, uz ko filmas veidotāji droši vien cerēja, bet kas tai gāja secen, bija par labāko režiju.
Skatoties tādas filmas kā "Seraphine" līdzās pašas filmas saturam sanāk vismaz kaut kādā mērā arī izglītoties. Pirms šīs filmas es pilnīgi noteikti nebiju dzirdējis par tādu franču mākslinieci Serafīnu Luīzi (sauktu arī par Serafīnu no Senlī), bet tagad - zināšu. Un nav jāapšauba, ka šīs mākslinieces dzīve un darbi bija tā cienīgi, lai tiem veltītu filmu.
Serafīna bija ļoti īpaši sieviete - cauru dienu viņa strādāja smagu fizisku darbu - berza grīdas, mazgāja veļu upē, bet pa nakti - gleznoja, jo tā viņai bija licis darīt viņas sargenģelis. Vai tas bija sargenģelis, kas Serafīnai iemācīja iegūt krāsas viņas gleznām - parafīnu no baznīcas, asinis no skārņa, dubļus no pančkas. Augstās skolās, kur šādas lietas māca, Serafīna gājusi nebija, bet... zināja taču, kur iegūt krāsas. Tā viņa droši vien arī būtu visu mūžu paslepus gleznojusi, ja vienu viņas gleznu gluži nejauši nebūtu ieraudzījis ievērojamais mākslas kolekcionārs Vilhelms Ūde. Taču viņš ieraudzīja, un kā vēlāk izrādījās - tam, ka viņš "atklāja" Serafīnu pašai Serafīnai bija gan labā, gan sliktā daļa. Proti, šī sieviete, kura jau no sākta gala nevarēja lepoties ar sevišķi skaidru saprātu, izrādījās absolūti nepiemērota apstākļiem, kad māksla bija viņas vienīgais darbs un līdzekļu bija vairāk nekā tikai vienas krāsas bundžas nopirkšanai.
Filma bez jebkādiem sevišķiem vipendroniem atklāj Serafīnas stāstu, necenšot kaut ko baisi izskaistināt vai padarīt lielāku un ievērojamāku, ne par ko nemoralizējot un nebarojot skatītājam ar karotīti kaut kādas konkrētas emocijas. Gada labākā franču filma? Nevaru droši teikt, bet laba filma, tur šaubu nav.
2010-01-05
comments powered by Disqus