Kazhes pierakstu burtnīca

Divas dienas pēc kārtas man sanāca skatīties filmas par sievietēm, kas par spīti savas dzīves grūtajiem apstākļiem nodarbojās ar mākslu. Marija Larsone ar savām fotogrāfijām gan nespēja sasniegt Serafīnas gleznu slavu, bet vienojošā starp šīm divām sievietēm netrūkst.
Pašas filmas gan, protams, ir visai atšķirīgas. "Marijas Larsones mūžīgie mirkļi" stāsta par sievieti 20.gadsimta sākuma Zviedrijā, kurai bija daudz bērnu un daudz darāma darba un vēl vīrs ar spēcīgām rokām un lielu šarmu, bet arī kārtīgu noslieci uz alkoholismu. Neilgi pirms kāzām Marija loterijā bija laimējusi fotoaparātu, bet pagāja kādi desmit gadi pirms viņa to pirmo reizi lika lietā un izrādījās - viņai tas ļoti patīk un arīdzan labi sanāk. Un tā Marijas stipri vien dperesīvajā ikdienā parādījās arī kāda dzīvāka nots.
Vairumu problēmu fotoaparāts gan atrisināt nespēja, un vēl vairāk problēmu radās no nerealizētās mīlestības starp Mariju un foto piederumu veikala īpašnieku Petersena kungu. Taču laikā, kad Marijas vīrs devās piedalīties 1.Pasaules karā viņa sievas privātā fotostudija bija tas, kas sarūpēja ģimenei maizi uz galda.
Filmas "stāstniece" ir Marijas meita Maija, kura gan nav filmas galvenā varone, bet pēc reālās Maijas atmiņam tapa šī filma.
Filmas stāstā varbūt nav nekā tāda fenomenāli jauna un negaidīta, bet pati filma ir ļoti jauka un sirsnīga un pēc zviedru kino standartiem pat ne īpaši smaga. Un manā izpratnē tā noteikti bija pagājušogad pelnījusi tikt pie Oskara nominācijas, bet... netika. Taču filmas režisors Jans Trells pie nominācijām jau iepriekš bija ticis, tā ka pārmērīgi laikam viņam žēloties nevajadzētu. Bet - te es laikam būšu pārdrošs, bet kaut kas man saka priekšā, ka šī filma nebūs pēdējā, kas liks runāt par Callin Öhrvall - jeb Maijas lomas atveidotāju. Proti, kā teikt "ar iekšām" jūtu, ka viņai priekšā ir spoža karjera. Lai gan manām iekšām, protams, diži uzticēties nevajadzētu.